Melnā saule

 

Te tādas vietas — bez logu.

Sauli, ja gribi, jānes ar maisiem iekšā

jeb pudelēm, skārdenēm —

jeb ar meiteņu brunčiem.

 

To jau mēs arī darām.

 

Bet mans draugs, jūrnieks un gleznotājs,

kam sencis kādreiz pie Saules kāvies

un pats kas, Kurzemē dezertēdams,

un jūras vēl it kā ar saules meitu skāvies, —

mans draugs jau gadiem

Greničas pagrabā

glezno vairs tikai

melnu sauli.

 

Krāsa uz audekla mērena pilskalna biezumā —

it kā ne gadus viņš gleznojis būtu,

bet gadu simtus,

it kā rokot tur varētu uzrakt

bojā gājušas civilizācijas,

pavardu atliekas, podu lauskas,

saktas, adatas, kara cirvjus,

jāņugunis, līgošanu,

saules meitu matu kodaļas,

izbalējušus kaulus —

tas viss nu zem melnām debesīm,

vēl melnākas saules.

 

Kļūst drūmi, un nelīdz

ne pudeles vairs, ne brunči.

 

Mēs izejam ielās.

 

Krustus soļiem.

 

Un pazūdam lēnām

akmeņu tumsā

viens otram.

 

Bet tad — pēc stundas, divām? —

apstājamies reizē:

tumsa

         mainās,

         kūp —

dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas

elpas! Un piepeši

pāri mums gailis dzied — un mēs redzam:

tek cauri Ņujorku

seni taki, celtnes,

tek seni ņieburi,

senas, senas zeltenes...

 

«Sveiki, senās saules brāļi!»

tumsiņā noskan.

 

— Uz redzēšanos...

 

Zaļa

svīst akmeņos gaisma,

pēdējiem krodziņiem

aizkrīt

acis.

 

Apmežosim Ņujorku

Dzintaram Sodumam pār plašu jūru

 

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,

Būsi ar mums Tu vienis prātis:

tā jāapmežo!

        Un varētu apmēram tā:

 

Ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,

ozolus lepnākās avēnijās,

Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,

sēru vītolus Harlemā,

ostas rajonā priedes, egles,

kadiķu cerus ap lopkautuvēm,

uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,

liepu, kļavu un ošu gatves,

priekšpilsētas un šķērsieliņas

apsēsim beidzot ar jauktu mežu.

 

Mežam kuplojot, auto pazudīs

pazemē. Zaļajā Ņujorkā

skanēs vairs tikai tāšu taures,

debesskrāpjos apiņi kāps.

Latviešu bērnus un vecmāmiņas

televīzija nesies vairs:

mūsu mežā tie vasaru ogos,

rudeni tecēs beku lauzt,

vīri ziemu ragavu ceļā

laidīs malkā — un bukus šaus.

 

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,

tavernas pamazām bankrotēs:

latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs

bērzus un vairs tikai bērzsulas dzers.

Burleskas Harlemā nevilinās —

Vītolu pavēnī sēros pat melnās,

Greničas ciema Valpurģu naktī

sargās mūs pīlādžu burvju spēks —

lai no rīta pa liepu gatvēm

kurpēm rokā ticīgi ietu

saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.

 

Jaunie pēcāk pa mežu klejos,

atstās latviskiem bērnu bērniem

koku mizās iegrebtas sirdis.

Netrūks Ņujorkā šūpuļa līksts,

egļu un ozolu dēļu namam,

ostas malā sausajā priedē

dzenis ikvienam iekals krustu,

sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.

Un kā īpaša atrakcija

ekskursantiem no citurienes

būs tas putniņš, kurā klausoties,

simtu gadu mežā šķiet

pie Dieviņa mazs brītiņš.

 

Tad nu posies, tik nepiemirsti

paņemt līdzi bez dēstiem un sēklām

desmit kuģu ar melnzemi labu,

desmit ar auglīgiem lietus mākoņiem,

desmit ar raženiem mēness griežiem,

simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!

 

Pilsētā pavasaris

 

Kādu dienu, kas līņāja

silta un maiga,

es jutu — uz zoda,

es jutu — uz vaiga

ne bārda,

bet pirmā zāle man dīgst.

 

— Tad atradusi īsto vietu! — pukojos un, kā mācēju,

vairījos pretīnācēju.

 

Te, kad jau taisījos pazemē pazust,

vieglītiņām kāds saņēma mani zem paduses:

«Cik tu gan nesaprātīgs!

Kur zāle lai citur pilsētā dīgst,

kad tai jādīgst —

uz akmeņiem?»

 

Paskatījos: viņam uz vaiga

arī zaļoja

zāle maiga

un plauka pirmās vizbulītes...

 

Bij pilsētā pavasaris.

 

 

Ielās bij vētra

 

Ielās bij vētra — aizcirta durvis aiz mums un sakļāva

kopā mūs pret mūri, kas grīļojās līdzi

kā sieviete šausmās un kaislē,

kā Tu.

 

«Bēgsim!» izsaucies

ar manējai atrautu muti, bet vētra

kā sarkanu lapu to svieda vēl

man pie vaiga,

pie kakla

un plakstiem.

 

Tad bēgi — bet iela jau viļņojās,

apšļāca Tevi ar spuldzēm un logiem

atrautām gaismām,

svērās zem Tevis

un gāza —

     un tad jau biji

ar vilni

man atpakaļ

rokās.

 

Sakļāvās iela

mums pāri kā jūra. Garām grima

nami

ar ugunīm

apskāvušies.

 

Apmaldīšanās Ņujorkā

 

Sarkanos matos

un tad vēl zilos

un zaļos —

es biju atkal apmaldījies.

Siltā vējā viegli šalkoja nami,

šūpojās logi kā vējainos zaros cits pār citu un gaismu ķekari.

Daži raisījās, krita —

un šķīda uz ielām un auto jumtiem kā lielas gatavas ogas.

Sapņaini bērni brida pa tām,

sievietes laistīgos sulu tērpos, —

citas no augšas nāca ar vīnogu groziem —

it kā ne debesskrāpji tie būtu tur augšā, bet vīna kalni.

Nāca man pretī, nāca tieši manās

rokās iekšā ar vīna kalniem un debesskrāpjiem —

un pēkšņi ikvienā no viņām

es kaut ko pazinu: acis, lūpas, balsi —

katrā ko citu — pa atspulgai, miņai... Un tad,

sulotai rokai man pieduroties, es zināju skaidri: šī roka

bērnišķīgāka reiz sniedza man pirmo

vīnķekaru —

     toreiz

ar ogu un bērnišķa auguma blāzmu

logos un liepās — zvaigznēs arī —

es maldījos līdz rītam pa mazām ielām,

kas likās lielas un nebeidzamas,

neizejamas — es pirmo reiz biju

mīlestības pilsētā.

 

Vai tiešām ne kapsētas

lakstīgalās un ievās

Tu izglābusies,

bet simtiem brīnišķās sievās?

 

Es viņu stāvos

ienākušās jūtu

Tavas meitenīgās

acis, lūpas, krūtis —

 

no briedušu miesu

un vīna kalnu zelta

nu mūsu mīlestības

pilsēta celta!

 

Atlaistu matu vizmas izlocījās

manī kā sarkanas, zilas un zaļas ielas.

Es atrados pagrabos dziļos.

Tos vīnogu meiču augumi gaismoja,

Sulās un reklāmās sabristās kājas.

Bet šajā gaismā uz dobuļainajām sienām

kāds gleznoja sapņus no bērnu dienām.

Pieliecos: tās bija nesaprotamas abstraktas gleznas,

bet no tām tecēja vīns.

 

Kādu bēru muzikanti

Elles ķēķim

 

Rītam svīstot, namā sabrūk

izdziestoši ļaudis,

kāpj uz galda, uz gultas, uz plauktiem,

it kā tiektos uz augšu — un izbrēc

ar zūdošām balsīm

kaut kam slavu —

tēvzemei? brīvībai? puķēm?

 

Un tad zūd balsis pavisam, un viņi pūš

tukšās izstieptās plaukstās — it kā tur būtu

priecas bazūnes nezūdīgas.

Birst kaļķi no griestiem, ne žēlastība

un izraibina piepūstos vaigus

un degungalus kā klauniem.

Sit mājnieki plaukstas, smej,

cits krustās, tēvreizi skaita.

Ar spoguļa lausku no palodas puika

laiž muzikantiem saules zaķīšus acīs

no rīta gaismas mūžīgās.

Bet plaksti šiem neietrīsas,

Acu zīlītes platas kā runčiem tumsā.

Patiesības acis.

Āmen.

 

Bet viņi pūš —

vaimanas? slavu? — Kam?

Tēvzemei? Kritušiem varoņiem? Puķēm?

Ielām? Brīvībai? Kritušām skuķēm?

 

Jel nevaicājiet! Tie ir

kādu bēru muzikanti, kas nevar beigt. Mūs vieno

mūsu bezmiega ritēšana

tumsā

ar kritušo sapņiem.

 

Seanss ar Frīdrichu Miltu

 

Nakti pamodies, manu:

Tavs pagrabs iebūvēts manī,

un Tu mani pārzīmē tanī —

un ar katru ogles vilcienu

topu nevis maigāks,

maigāks un glītāks,

bet baigāks un

sašķobītāks.

 

«Apžēlojies!» es saucu. Bet Tu

paglaud kaķi (tas arī Tev līdzi),

dudini šlāgerus vecus no Rīgas (jeb tas ir patafons?)

un te ar līniju kādu, te atkal ar dzēšanu

turpini manis

deformēšanu.

 

«Apžēlojies!» saucu vēlreiz, bet tajā brīdī

sieviete-modelis izliecas Tev no rokām:

tai acu ēnās kafijas smarža no Romas pagrabiņa

un pāri krūtīm kā rīta svārks

saules puķe. Un viņa saka:

«Draugs, esiet bez baiļu —

es viņa otra puse,

diena vai nakts,

es viņam rokās dusu —

diena vai nakts,

pat mirkļos kad viņš to nezina,

es viņa modelis esmu

un viņa glezna.»

 

Un aizskar tā mani ar rīta svārku, ar saules puķi

un pazūd

       Tev atpakaļ

rokās.

 

Halucinācijas?

 

Neskatos vairs.

Neskatos, līdz ar gaiļiem dzirdu:

Tu izbeidz, izdzēs

ugunis manī un aizej

ar kaķi uz pleca.

 

Velti lūkoju aizmigt.

Kad logā krāsa beidzot tāda kā gaisma,

spoguli tveru —

tad tāds nu es esmu,

Tavu roku darbs:

 

it kā no kautiņiem

pārnācis rētains,

it kā deģenerējies

svētais,

 

it kā pamodies

pilsētas ielās,

it kā pušumam

uzšūts ielāps — — —

 

Bet skatos, ieskatos ilgāk — vai tas var būt?

Ar kādu rīku Tu panācis to? Tai spogulī, man liekas,

tai attēlā — tas neticami,

bet liekas, tur ticu vēl — kādai mūzai labai — —

 

ne beigts, bet pabeigts —

ar Tavu ogli

pabeigts.

 

Atjaunošanās

Teodoram Zeltiņam

 

Mēs nākam atjaunot ticību,

ka neesam vēl miruši.

Jo būtu neticami,

ka mūsu dvēseles pēc nāves izskatītos tādas,

kāds rādāmies viens otram šajā vakarā:

 

acis pusceļā,

mutes pusratā,

kājas pusmastā,

rokas pusvirus.

 

Un starp šiem mūsu pusapveidiem

pusnaktī pustukšoti

pussapņoti un pusizdomas,

pusiekāres, pusizmisas,

pusaizsedzot cita citu,

pusguļus, pustupus.

 

Skaidrs, ka neesam miruši, —

atjaunojam tikai

ticību — līdz pusei,

cerību — līdz pusei,

mīlestību — līdz pusei.

 

Vairāk par pusi nespējam turēt:

lai paliktu godīgi

(vismaz pa pusei)

un tekuļi, bēguļi

(tā — pa pusei),

lai paliktu, paliktu

(kaut tik pa pusei),

no visa mums atļauts

vairs tik pa pusei:

 

pusvirus rokas,

pusmastā kājas,

pusratā mutes,

pusceļā acis.

 

Reiz — arī tam mēs puslīdz ticam —

būs lielā pilnība,

tad būs

 

acis ceļā, mutes ratā, kājas mastā, rokas virus, —

mutes virus, acis mastā, rokas ratā, kājas ceļā, —

kājas ratā, rokas ceļā, acis virus, mutes mastā, —

rokas mastā, kājas virus, mutes ceļā, acis ratā.

 

Un laikam tad būs, būs arī

ticības, cerības, mīlestības,

mucām, stopiem

mīlestības —

 

mūžībiņa, trīsdieniņas,

mūžībiņa, trīsnaksniņas, —

mūžībiņa, trīsnaksniņas

ies pār kalnu dziedādamas.

 

Šai laikā

 

Un tad miršanas kļuva tik biežas,

ka nevis vairs izsamisām un zūdījāmies,

bet dzērām no visām misām un rūdījāmies —

vairs nezinājām, kurš kritīs rīt

un kurš uz vietas — tūlīt.

 

Un tā mēs tikāmies atkal kapsētas krogū greizā

sērodami un bērodami, bet reizē

cits citu kā vērodami. Grūti bij pateikt,

vai, piebikstot draugam, viņš uztrūksies

no sapņiem vai jau no nāves miega. Dažs cēlās kā skaudams

līgavu. Rokas pletās,

bet tad jau tās bija kā dzērves jeb varbūt eņģeļa

spārni, kas nesa prom —

vairs nezinājām, kurš augšāmcelsies rīt

un kurš uz vietas — tūlīt.

Dzērām no visām misām un rūdījāmies.

 

Atraktais

 

Tad tāds nu es beidzot

augšāmcēlies —

ne acu vairs pierē,

ne mutē mēles.

 

Ar kauliem ausos:

vai vēl pasaule skan?

Atracēj, palīdzi

man:

 

spēlē uz mana

stilbu kaula,

spēlē mākoņus,

spēlē sauli —

 

lai sakliedzas vēlreiz

debess jums

ar balsi, kad tagad

zeme un tumsa.

 

Un pirms mans stilbs

no gaismas žilbst un drūp,

izspēlē vēl kādas

acis un lūpas —

 

kādas uz akmeņa gavilējošas

acis un lūpas.

 

Bērēs

 

Mēs bijām tajās bērēs,

kur laiku nepatērē

ar atvadām un niekiem,

bet tik ar nāves priekiem.

 

No lieliem kausiem dzērām,

tad galdus apkārt spērām

un pāros saklupām ar kailām

dvēselēm bez bailēm.

 

— Ēd no manis,

dzer no manis,

tu jau manis

nepaņemsi —

 

šo naksniņu

izmīlēšu,

izdziedāšu,

aizmirsīšu...

 

Uz stīgām vairs nespēlē muzikanti,

spēlē uz logiem, uz sijām, uz grīdas dēļiem,

uz pilošām svecēm, uz lieliem, uz krūtīm smailām,

spēlē uz dvēselēm kailām —

 

ēd no manis

dzer no manis...

 

Rītā mums trīskārtām acis vēra

sarkana, zila un zaļa saule —

kā kapos izgulējušies, ar miesām apģērbās kauli —

dvēseles drebēja matu galos.

 

Dziesma

 

Salā man balss sāka piesmakt,

un kādu dienu pavisam

aizsala dziesma.

 

Es dzēru karstu pienu ar medu

un skaitīju vienu lūgšanu:

lai atgrieztos dziesma — kaut tikai tāda

kā govju mūjas vai bišu dūkšana.

 

Un tad tas notika: naktī, kad pazuda

visi, kas mani kopa,

no ostas rajona lopkautuvēm

izlauzās ielās ragu lopi.

 

Tie slāpuši piemāva pilsētu. Drāzdamies

siltajām dvašām un augumiem

kausēja sniegu no logiem, no kokiem,

no debesskrāpjiem un laukumiem.

 

Atgrūdu logu — ar kliedzienu atkusa

mana balss. No tās kā no upes

govis pusdienā dzēra. Mērcās

manā dziesmā to siltie pupi —

 

manā dziesmā to siltie pupi.

 

Vasarsvētki

 

Aiz nagiem viņam zeme — no tās

zāle auga un smilgas —

un no kāju nagiem nelieli krūmeļi:

tāds viņš ienāca pilsētā pēc gulēšanas ilgas.

 

Skaistules kāras

viņa ziedošajos elkoņos kārās,

bet citas pušķoja ielas ar bērziem, ar meijiņām,

kas auga viņam no padusēm ārā.

 

Bet viņš — viņš atlaidās

pats sev blakus

un pamīšus dzēra ar zāļotu plaukstu

te kā pie bāra, te kā no vecas akas

un piekoda aukstas līdakas.

 

«Lai viņš ko saka,

lai viņš ko saka,

lai viņš ko dzied vai

saka!» mēs saucām.

 

Bet, ausīs pārvērtušies, dzirdējām tikai,

kā daži ziedi plauka viņam uz krūts,

un tad kāda bite jeb mūžība

tais ziedos vai viņa matos dūca.

 

Interesanti, bet gribējās vairāk —

un nepacietībā vietējais džeza mūziķis, trombonists,

liecās un noplēsa gulētājam no gurna

tādu kā bērza vai alkšņa mizu

un satina to par tauri

un pakāpies pūta:

 

debesskrāpju stāvos drebēja rūtis,

sievu stāvos klēpji un krūtis —

it kā ne alkšņu miza tā taure būtu,

bet jūtas, aizmirstas jūtas.

 

«Beidziet!» sasārtusi dreboša gaišmate lūdzās, «beidziet!

Katru mūs kāda neizdziedama

dziesma sarga un dzīvot ļauj.»

Un, ceļos sabrukusi, tā tapa grūta

un dzemdēja viņam puisēnu.

 

Un trejas diennaktis turpinājās

šī sajukšana ar zemi. Spilgtas

dzeltenas, sarkanas meijas kā kailas sievas plandījās ielās —

 

bij Vasarsvētki.

Vītenē

 

Kamēr šī vasara vēl,

savīsimies vītenē:

pa vidu mirdzošas pilsētas, augļu dārzi un atkal

mēs ar mīlā zeltainiem locekļiem. Mīlam viens otru un vairāk

neko. Tikai vēl pilsētas. Dārzus. Putnus. Tie vaļā knābjiem

šai vītenē noburti aumaļām dziedāt kā mēs

mīlēties. Tikai noburtība

var paglābt mūs no nāves.

     Tas zelts,

kas mūsu locekļos pludo un putnu mēlēs,

tas rit caur augļiem mūsos un cauri caur mums un piezeltī

pilsētas debešķīgas.

       Un citu debesu nav, —

tikai vēl zeltainas šausmas, ka citu nav.

   Šausmas,

ka mīlā zeltainiem locekļiem

un ar dārziem un pilsētām savijušies, mēs pārdzīvosim

mūsu dvēseļu bojā eju.

 

Neizremontējama sieviete

 

Un tāda tā gāja pa ielu —

ar krāsām notašķītu

svārku un lielu,

it kā kāds viņu būtu taisījies

remontēt un tad pametis.

 

Pie viņas nu apmetušies

pilsētas suņi un kaķi

un vēl citi, kas citur lieki,

dzejnieki, burvju mākslinieki.

Ar savām runām un dziedāšanu cauru nakti

tie izliekas viņai kā sapņi. (Īsti sapņi

jau sen tai vairs nerādās.)

 

Un tad es sekoju viņai pa čīkstoša nama kāpnēm,

un viņa atgriezās pret mani un vilcinājās.

Un viņas balss — kad viņa brīdināja mani, lai

neatspiežos pret kāpņu margām, ka tās var sabrukt —

tā balss bij kā seja sen izbalējušā

spogulī.

Bet savādi sudrabaina.

 

It kā tā būtu bijusi

ūdeņi reiz.

 

It kā tā būtu bijusi

debesis reiz.

 

Neizremontējama sieviete.

 

Noktirne

 

Cigarete aizmigusi,

izdūmo

neatmozdamās.

 

Kafija aizmigusi,

tur nomodā

neatmozdamās.

 

Mīļotā aizmigusi,

sniedz mīlestību

neatmozdamās.

 

No mīlestības

es nomodā būšu

līdz rītam —

 

neaizspiediet man acis.

 

Mirkļi

 

Mēs iztrūkstamies —

it kā mums cauri kristu

putni, puķes, zvaigznes

un mūsu pašu sejas un smiekli un drebēšana —

it kā mēs būtu

jau ar bezmiesīgām miesām,

kauliem no saules.

 

Bet tas tikai mirklis. Nē,

mēs sēdam kafejnīcas drūzmā viens otram pretī

ar sejām, ar smiekliem — ar drebēšanu

puķēs,

putnos,

zvaigznēs.

 

Tavas neatnākšanas tukšumā

 

Un kad neviens vairs neticēja,

ka mēs vēl ticam Tev,

mēs pārcēlāmies

tālāk uz pagrabiem.

Labirintojām pa velvēm, līdz mums apkārt

 

pustumsā

vēdojās

atonāls

māls —

 

bet no šīm vēdām

kāpa galdā

vīns,

       maize,

     sāls —

 un mēs uzsākām dzīres

Tavas neatnākšanas tukšumā —

jo saldas bij lūpu

un vīna kvēles,

vēl lūpu un

vīna kvēles.

    Bet kādu nakti

mēs izdejojām vīnu no pēdējās mucas, un iestājās tumsa — — —

 

Kā sērgā sakrituši, savijušies nu gaidām,

gaidām Tevi, nezinot, kas esi.

Bet, ja Tu nāktu,

mēs apsviestu otrādi

savus jau nāves sviedros sagulētos cisu maisus —

varbūt tie vēl kļūtu

par mīlestības,

Tavas mīlestības gultām.

 

Saulē

 

1. Staigā saule

 

Staigā saule, neatmezdamās plakstos,

staigā tiem cauri,

pat miroņiem

saulaini sapņi rādās.

 

 

2. Jūrā

 

Jūrā bij tik daudz saules,

ka ūdens vietā

sāku peldēt pa to —

attapos, kad ieraudzīju

apkārt lidojam putnus.

Pus putns, pus zivs,

noiros

lejā

liedagā.

 

 

3. Liedagā

 

Liedagā bērni

rotaļājās ar sauli —

izcepa kūku,

apēda,

laizījās

mutēm saules nodzīvotām.

 

 

4. Nakti

 

«Nakti sauli

nevar atšķirt no tumsas,»

sacīju viņai.

«Ar acīm nē,» tā man atbildēja,

«bet lūko ar rokām, ar lūpām.»

 

Mūza*

 

Viss likās skaidrs: viņa būs mūžam mana un es — mūžam viņas,

jo bijām atraduši viens otru tai dienā

puķēs un ūdeņos, pilsētas ielās, putnos,

pie galda maizē un vīnā, stabulēs, bungu ritmos, dzejās un dejās,

un nakti lētas viesnīcas guļvietai pāri

pret zvaigznēm, kas mirgoja cauri griestiem,

zarojās

           vīna

      koks.

 

Kad modos ar baložu spārniem gaišziliem logā,

viņa bij piecēlusies un kaila

sēdēja vīna kokā pret pilsētas siluetu —

 

es saucu, un viņa atskatījās, bet viņas acis,

tās bij zeltainas un neatminīgas kā augļi —

neatminīgas un neatminamas

saules un pasaules acis.

————

* Sievietes vārds no 20-to gadu kalendāra.

 

Pazušana vasarā

 

Pie kaudzes augļu atlaidies

ar kailu kāju

kutināji

tos,

līdz pārvērtās tie,

pārvērtās par meitām.

 

Tad kutināja tevi tās

ar kailām kājām smiedamās

un liecās klāt un mutes deva —

ķiršu mutes, plūmju mutes,

rožābolu, balto dzidro,

jāņogu un vīnogmutes

veseliem ķekariem.

 

Pavisam pazudi tu mūsu skatiem,

un, tevi apskauzdami, minējām,

kā šonakt dziedāsi —

ar visu augļu mutēm...

 

Te līdz pat zilgmei meitas iesmējās

un vaļā raisījās.

Mēs ieraudzījām:

Par augļiem biji pārvērties tu pats.

 

Un pilniem klēpjiem meitas tevi nesa

uz visām debess pusēm dārzā prom —

līdz apklusdamas tumsā ieauga

ar tevi ķiršos, ābelēs un ogulājos.

 

Visapkārt nu mums esi vasarā,

ar visu augļu mutēm dārzā klusē.

 

Dejotāja

 

Mana roka uz Tava gurna jūt:

daļa

Tevis

jau dejo —

 

dejo šo deju, dejo

un citu tērpu ap gurniem nejoz

kā vienīgi

manas

rokas.

 

Piedzīvojums kalnos

 

Atsēstos iepretī ieplakai,

kur reiz tevi iegāzu sniegā.

 

Necik ilgi,

ieplakā ieslīd

ēna —

tai apveidi tavi —

un laikam silta —

silta kā reiz tu pati.

 

Sniegs top valgs.

Kūst.

Tavos apveidos atkūst zeme bāla.

 

Un drīz tur jau zāle,

drīz jau puķes,

drīz tur puķes, puķes, puķes.

 

Ceļos un saplūcu

puķes no krūtīm,

puķes no acīm tev.

 

Budēļu laikā

 

Baigs šis budēļu laiks:

rītos spogulī pretī rādās

lāča — dzērves — čigāna vaigs,

zirņu sauja — ēdamas asaras,

izmīdīti rudzi, mieži —

 

vai nāks vēl saules grieži —

vasaras — vasaras?

 

Sētsvidus idille Ņujorkā

Dzintaram Sodumam iebraucot

 

Tu iesmaidīji

Ņujorku šķīdonī lielā,

un īstas sētsvidus

idilles atklājās ielās.

 

Pa Taimsskvēru saceltiem

brunčiem meitas brida

un spiedza kā brienot

uz kūti pa sētas vidu.

 

Un skraidīja sivēni,

cūkas. No septītā stāva

pa vaļā logu

izliecās govs un māva.

 

Bet tad mēs iegājām

tā kā Torņkalna bārā.

un, kad pēc maza

brītiņa iznācām ārā,

 

pa Taimsskvēru saceltiem

brunčiem govis brida

un spiedza un ķērās

cita citai ap vidu.

 

Peļķes bij augšā

un lejā. No simtā stāva

pilsētai pāri

izliecās meita un māva.

 

Kādā izrādē

 

It kā templis.

It kā vakarēdiens.

It kā grēku plūdu draudze.

Bet skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks, lekcijas par puķkopību,

un sarkanmataina sieviete rīta svārkā

kājas pār luktas malu

spēlē čellu —

varbūt savas kājas spēlē

jeb nezinko.

Un divi jaunekļi stūrī pingpongu spēlē.

 

Par to laiku priekšā

iznācis Dievs

un ap altāra telpu, ap krustu

būvē plūdus:

zilus viļņus, zaļus viļņus —

augstāk,

augstāk,

augstāk,

augstāk...

 

Jaunekļi pārtrauc pingponga maču

un pāriet uz

ričuraču.

 

Man līdzās pakistāniete vai indiete burvīgu ādu

prasa, cik pulkstens

vai kaut ko tādu —

es viņai savu

roku līnijas rādu.

Bet čelliste pāriet uz īru dziesmiņu kādu.

 

Dievs atskatās pār plecu,

atmet ar roku

un vāc visu nost —

atpakaļ uz plūdu noliktavu.

 

Te pēkšņi kāds pacēlies sauc:

«Izbeidziet šos kumēdiņus —

atbrīvojiet apspiestās nācijas!»

 

Attopos:

tas esmu bijis es, tas saucējs. Nosvīdis atkrītu solā. «O,

arī jums šai izrādē lomiņa kāda?»

pabrīnās pakistāniete

burvīgu ādu.

Un skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks. Bet nē,

 

es redzu: patiesi

ir sākušās demonstrācijas, nāk

ar plakātiem, nē — ar totēmu stabiem pa ailēm

nāk nokautās indiāņu ciltis,

nāk senie inki pa virvēs iekārtiem tiltiem,

un jātvingi senie un galindi senie un senprūši senie un

 

dinozauri, labidozauri,

alozauri, trahononi,

diplodoki, triceratopi,

tyrannosaurus rex —

 

nāk tie un aiziet

ar jātvingiem, galindiem, senprūšiem kopā

(«It’s kind of fun to be extinct,»

baigs diplodoks garāmslīdot vēl iečukst man ausī)

un pazūd, kur pazuda Dievs.

Un skaļrunī biržas ziņas, gaidāmais laiks, lekcijas par puķkopību.

No čella, no luktas malas

zivju kliedzieni, slieku smiekli, čūsku čivināšana,

Un pakistāniete staigā un dala visiem

grēku piedošanu? žēlastību? Dieva miesu?

        Es manu,

ka man pa kāju, pa stilba kaulu kāds zvana

(tā kā pa telefonu) — un tad jau džinkst man pie auss

kāds sapņojošs galvas kauss —

 

ūdeņi jaucas ar skaņu,

uguns ar akmeņiem jaucas,

pakalni ar sauli, mēnesi, zvaigznēm,

augi ar gaismu —

 

Kāds sapņojošs galvas kauss.

 

Metamorfozes

 

Aizvien vairāk un kairāk

es līdzinos zemei:

 

mani nu apsēj,

mani nu pļauj,

mani nu govis

ēzdamas mauj,

augstu un zemu izmauj mani —

kas to būtu domājis,

ka manī tādas meldijas!

 

Un ezeri manī nolaidušies

un upes,

zivis nārstā vizinās

garenas un strupas —

ai, mana kaislā makšķernieka daba!

 

Un, vēl par ūdeņiem runājot,

akas, manas akas:

tur meita lēca

vārpstiņai pakaļ

un nonāca

manā

pazemē —

 

tur maize pārcepties draud,

tur aitas steigšus jācērp,

tur večuks, kas jau tūkstoš gadus

pirtī grib.

 

Labā meita virszemē

atgriezās apzeltīta,

debesīs uzdejoja

par saulīti.

To nu man pārmet —

ka skuķim galvu sagrozījis...

 

Bet būs jau labi,

neuzspiediet precēt,

jo man tāpat

ap viņu patīk tecēt —

 

lāgiem tumsā man ūdeņi, lāgiem lauki —

saldi ar ūdeņiem gulēt, ar laukiem skriet —

ar laukiem skriet,

ar akmeņiem sapņot

un domāt domas ar salmiem un sienu —

tāpēc laikam sajūtos

tik svētlaimīgs.

 

Un sajūtu arī aizvien kairāk un kairāk,

ka atgriezīšos tur, no kurienes ņemts. Un tad

no maniem māliem

Dievs lai pīlītes taisa

un iepūš viņās

dziesmu no zila gaisa.

 

Ūdeņi

 

Un vēl par ūdeņiem runājot,

kopš Jurģiem nav lijis,

un ūdeņu trūkst:

 

kvieši nenobriest jaunai maizei,

govis debesi laiza,

un puķes neatvērušās klosteros aiziet —

varbūt citos dārzos tās tālab uzziedēs

divtik krāšņi

Tam Kungam?

(Kādam Kungam?)

       Bet mēs?

 

Kādreiz naktīs,

naktīs, kad uz mēles un rīklē man

dadži un nātras plaukst

(vai varbūt kāds tuksneša augs),

es trūkstos un saucu: — Kas lietu sauks?

Bet balss vietā

Caur rīkli manu kā tuksnesi

tramvajs zvanīdams brauc...

 

Atceros, ka dziesma teica:

Ūdeņam, akmeņam

tiem dzīvot saules mūžu!

 

Akmeņi jā, bet kur nu ūdens?

Ai, kaut es varētu

akmeņus dzert!

 

Te māte paver acis no nāves sapņiem:

 

— Atminies,

kad biji vēl jauns,

tik daudz bija ūdens,

un tev bija žaunas,

 

bij žaunas un aste —

pa grēku plūdiem

dzīvojies

tā kā zivs pa ūdeni —

 

un dvesmoja tas

pēc tāliem laikiem,

pēc miljonu gadu

nārstiem un tvaikiem —  —  —

 

Mostos: miesa karstumā sprēgā. Šķērsām pār pieri

kā mālā ar pirkstiem uztaustu jaunu plaisu —

kā ķirzakas augums — un ņirb.

 

Tad ko lai mēs darām? Vai lai saldas izkāšam jūras?

(To jau mēs darām.)

Nodzeram raudu mūrus?

Jeb lai uzlaizām pēdējos sviedrus

no kādas jau sastingušas dūres?

 

Noliecos — aizplūstošs

sapnis mani nes.

 

Variācija

 

Aizvien vairāk un kairāk

tu līdzinies zemei:

 

tevi nu apsēj,

tevi nu pļauj,

tevi nu govis

ēzdamas mauj,

augstu un zemu

izmauj tevi —

kas to būtu domājis,

ka tevī tādas meldijas!

 

Bet neviens jau arī nedomā, ka govju meldijas tavas.

— Govis ir govis — un dzied kā jau govis,

tā spriež — un tevis nejūt.

Tad drīzāk, ja liec piedzimt

mēmam teļam, tad

viņa klusēšanā sievas uz brīdi apklust,

viņa nedziedāšanā jauzdamas tavu klātieni.

 

Tu esi viss

un vēl vairāk —

no tava veidolos neatpestītā sapņa

dzimst mūsu dziedāšana.