Miglas krogs

 

Iela ieplūda miglā,

ne vairs namu, ne žogu,

vien zīme vēl pazibēja:

UZ MIGLAS KROGU.

 

Bez taujāšanas, bez maldu

mūsu auto tam pieskaloja —

bij labi un pazīstami,

kā būtu Rīga vai Roja.

 

Zils večuks ar zivju acīm

draudzīgs ar plaukstu sita

pa auto sāniem un ņēma

un piesēja to pie slitas.

 

Tad bijām jau krogus telpā,

kā alus putas tur skārās

pie lūpām migla. Bet kausus —

tos dzērām mēs tūlīt ārā.

 

Uz vietas pārpilni tikām

ar mīkstumu nepazītu,

priekš acīm zīmējās sejas

ar zaļu un rožainu krītu

 

kā sapnī. Bet sejas bij dzīvas,

un atradās augumi arī,

ar kuriem mēs nedzēruši

nezinātu ko darīt.

 

Tādēļ vēl dzērām, bet nu jau

pie piestākļa un no ragiem —

kā vecos laikos, līdz jutām,

ka pirksti vairs nav par smagiem.

 

Mēs piedūrāmies tām rokām,

tām zaļām un rožainām sejām,

un pirksti mums apmaldījās

kā ūdeņos, tīklos — kā zvejā.

 

Kad mūziku iesāka spēlēt

stabules miglas pilnas,

mēs zinājām soļus dejām

sprogainām tā kā vilna.

 

Vēlāk tās sajuka kopā

(tās dejas) ar veču bārdām,

mēs triecām un bijām gudri

kā veči ik katrā vārdā.

 

Pa miglu ceļoja ragi

paši no sevis ap galdu,

vien zaļas rokas tur lēja

kaut ko starp sūru un saldu, —

 

līdz malkiem pa starpu likās,

kāds sauc mūs no galdgala viņa,

cēlāmies it kā ko meklēt,

kā sav’ māsiņu.

 

Bet drūzma kā tīkli tinās,

un galds bija neapejams,

ik reizes mūs atskaloja

atpakaļ kā pa dejām.

 

Un dzērām atkal no ragiem,

no sejām rožainām, zaļām —

bij visi tai miglā kopā,

un katrs bij savā vaļā.

 

Mēs posāmies mājup tai stundā,

kad miglā pat neapmaldās,

zilais večuks padeva auto

un teica: «Tas tikko valdās...»

 

Tas tecēja arī kā kumeļš,

Kas pats zina mājup ceļu,

Nesaminot nevienu

No tūkstošiem miglas peļu.

 

Kur bijām — Rīgā vai Rojā?

Viss citāds bij — un kā senāk.

No miglas kroga ar ausmu

iznirām Menhetenā.

 

Domā nobumbotais uzrunā bērnu

 

Kā ierāposi tu pie manis, mazais?

Gar pusgruvušu torņu pakājēm,

ar stiklu lauskām krāsainajām rotaļājot?

Ka roku nesagriez

ar svētās Annas smaidu saplēsto!

 

Kāds spārna gals? — No svētā gara laikam

(tas kaut kur tuvu mums nu ir, pavisam tuvu,

tas svētais gars — varbūt, kad paraksies,

reiz atradīsi to).

 

Un daudz, vēl daudz te tādu lietu dus, —

ja apdomā, te taču viss ir svēts,

vien sabirzis

un salauzīts

un krustu šķērsu kaudzē sakritis.

 

Man reizēm likties sāk,

ka es pat, dusēdams te, citāds kļūstu

un kādu dienu spēšu sagādāt

tev īstus brīnumus:

 

tev parādīšos

virs drupām caurspīdīgs un maigās krāsās

kā uzgleznots uz neredzama stikla.

Tu manī skatīsies un cauri man

tad debesīs un paradīzē iekšā —

un tad par visu to man pastāstīsi, —

 

jo pats es būšu tikai tā kā logs

ar maigām krāsām, caurspīdīgs, bet akls.

 

Pastaiga lietū pa Greničas ciemu

 

M. A.

 

Līst,

un tu mani aicini

acis aizvērt —

vai zini,

cik man tā ir labi klīst,

kad tu mans aizvējš...

 

Tu laid

tikai tajās peļķēs iekāpt,

kur atspulgās tiekas

ar tavu mans smaids.

 

Greničas krodziņi

vārstās ar kokteiļu vēju.

Sniedz meitēns pakluss

puķu groziņu,

vijolītes lai izmeklēju —

un neņem ne centa,

jo domā, ka esmu akls —

cik man tā ir labi klīst!

 

Uz rokas manas

lāses no tavas līst,

kņud āda aiz akla prieka:

mums abiem ir viena asiņu riņķošana,

mēs mirsim no vienas triekas, —

bet tikmēr —

cik labi tā klīst!

 

Debešķīgie pagāni

 

Ar pagāniskām ermoņikām

un ģitārēm un visu ko —

ar augļiem, sieru, maizes rikām

un vīnu ragos saldāko

 

mēs uzradāmies vienā telpā

ar eņģeļiem, kad svētki bij,

un alelūjā vienā elpā

tur dziedājām līdz pusnaktij.

 

Tad attapāmies svētā biedā

un slepus pazust zīlējām, —

bet eņģeļi mūs palikt spieda,

jo mīlējām — mēs mīlējām!

 

Vasaru gaidot

 

Kad uzvilkšu šito vīzi,

es nokļūšu drīzi jo drīzi,

kur vasara, vasara, vasara vien

un medus un medus un piens.

 

Tur pļavās vāļāties varēs

lillīgās novakarēs,

ar govīm tur goviski runāt nav liegts,

ar ganēm ganiski triekt.

 

Pat aizvērtām acīm tur atrast

ogas zem lapas katras

vai izcelt putnu, kas dziedāt sāk

un debesīs pazust māk.

 

Es uzvilkšu drīzi jo drīzi

to vīzi, to vīzi, to vīzi,

lai vasara, vasara, vasara vien

un medus un medus un piens!

 

Puķu mīlnieks

 

Tā kā kaķis gar kājām glaužas,

tā puskails viņš glaudās gar puķēm,

glaudās ar rokām, ar seju, ar pleciem,

glaudās dobē ar augumu visu:

 

laistīja sevī, ilgi laistīja

klāt pie puķu smaržām un krāsām

puķu vēsumu, kairumu, raupjumu,

puķu asumu, sulīgumu,

 

puķu saldumu — izsūkdams ziedus kā bite,

puķu rūgtumu — kozdamies zobiem stublājos,

puķu tumsu — rakdamies pirkstiem zemē

sakņu spurgalām klāt.

 

Beidzot aprima, aizvēra acis,

ļaujot, lai audos saēdas kopā

viss par vienu vienīgu dziru.

 

Uzgāja dusošo dārza kundze,

brīnoties uzlika roku uz pleca

un, ar delnu vien tikai dzērusi

no viņa audiem, noslīga līdzās

dobē starp puķēm, starp puķēm dziļi.

 

Saulē

 

Saule karsē tik ļoti.

it kā turētu mani par augli,

kam vienā dienā gatavam jātop.

Viss jau var notikt...

 

Es atlaižos puķu kātos,

lai viņu sarkanums

pirms tumsas

satecētu man prātos

un pašā vidū,

sēklās sarecot, stātos.

 

Caur plakstiem kā ābolu mizu

pasaule dzeltaina ataust,

un ieplūst manī un paliek vizot

kā sula auglī, kas gatavs.

 

Koks pie siltumnīcas

 

Pār ogu klājienu

uz siltumnīcas stikliem

met saule varvīkšņainus kūleņus,

spindz lapsenēm uz spārniem

un tad laižas

ar lieliem skaļiem putniem kokā iekšā,

knābj ogas sarkanās, un melnus spārnus sit

un putnu oranžpavēderēs

pati sevi vajā, —

tad aizspurdz tumstot sulu notraipīta

saule.

 

Es savu muti māņticīgi sargu

no ogām svešajām — un tomēr slāpst, —

tādēļ

ar grozu kokā iekāpšu pa mēnesnīcu

un pielasījis

vēl pirms saules

izspiedīšu vīnam:

 

lai rūgst kas nepazīts

un nenogaršots

nezināmām

dzīrēm.

 

Latvijas dzejnieka vakars

Reportāža ar rentgena uzņēmumiem

 

... meitenes dodas jau ziedus pasniegt,

uzzied zibspuldzes, ieskrien pastnieks

ar telegrammām no ministriem, —

bet neliekas ne zinis par tiem

dzejnieks un dzied vēl par degošiem krastiem,

par galvām un ziedokļiem sasistiem,

par visu, kam beigas, bet kas vēl nebeidz

būt viņam vienīgā zeme un debess —

no lapiņas zilas vārdus sīvos

rij viņš kā kumosus badā no šķīvja:

vēl divi, vēl viens, un tad,

šķiet, salkst viņš kā vēl nekad...

       Kaut būtu, kaut būtu zīdainis viens

       kam lūpās smaržotu Latvijas piens! —

       to acīm vien tikai sūcot,

       rimtu bads, dzītu māgas brūces.

Bet meitenes tirpušām rokām pasniedz

puķes — un telegrammas pastnieks,

un, puķēm rokās un zibšņiem pa kaktiem

ziedot un vīstot, top viela plakātiem.

 

Iet dzejnieks uz vietu, un tur

gluds jauneklis viņu aiz elkoņa tur

un saka: «Man savā grāmatā ierakstiet

vārdus: — Kaislajos kapos ieraktie. —

Visā dzejā, cik varēju jaust te,

Tas bij teiciens rets tā kā austere.

Likšu šo grāmatu nenosarcis

līdzās tām, kurās rakstījis Sartrs,

Dalī, Malro vai Tomass Manns —

Daudz tādu autogrāfu ir man...»

 

Nevaru nociesties, nenotvēris

jaunekli, skatos: varbūt viņš dzēris?

Nē, viņš skaidrs kā visi šai zālē,

brīnās, par ko es ālējos.

Kad klāstu par dzejnieka badu,

viņš pablenž manī un atdūc:

       «Ticiet, viņš nemirs, viņš neies kārties —

       nemirstīgie no bada vien pārtiek,

       bet mūs viņi mielo ar austerēm, kresēm

       un citām retām delikatesēm.»

Vēl nerimstos, prasu: «Vai tautas bēdas

jūs kā delikateses ēdat?»

Jauneklis atbild: «Šīs lietas man nejūk:

ne tautas bēdas, bet viņa dzeju.»

Griežas un aiziet viņš soli rāmu,

zīdpapīrā ievīstot grāmatu.

Miņas

 

Vai sastapsim dūjas — dūjas,

kuru vecās mātes un tēvi

mums reiz dūdojuši?

 

Vai pēc lietus uziesim peļķes

dobuļos vēl tais pašos,

kur pametām bērnības sejas?

 

Vai atrast vēl kaķenes izšautu bēniņu logu

ar caurumu daudzstarainu kā melnu zvaigzni,

kas mīklaina pavada līdz pat šai dienai?

 

— Nieki, neaizmirstami nieki.

 

 

*

 

Astoņpadsmitajos

raķetes un spulgas sniegā brīnināja

kā karnevāls un svētie raksti reizē.

 

Un dūjas, kuras lasījās gar ormaņkulbām,

tās, Pētertornī uzspurgdamas, pārvērtās

par simtiem svēto garu.

 

Un sniegs, tas Brāļu kapos mirguļoja tāds,

ka liedza pikoties un, nokusis no galošām,

tramvajā kā peļķe blāvoja no Nāves salas.

 

— Svētie raksti.

 

*

 

«Rīgā, 6. 6. 56. — Tu sapņo par mājām?

Zini: ielās un laukos, kur klīst pa sapņiem,

nomoda acīm vairs netīk iet.

 

Zini: nomoda acīm dzīvību velkot,

meloju, zogu, — un Jāņugunis

labāk ar vodku nodzēst — lai nav.

 

Tu sapņo par mājām, es — aizmirst gribētu mājas,

kaut tikt pa sapņiem ar sevi lai sarunātos

vēlreiz kā cilvēks no mēness un aklās ielas.»

 

— Lasu šīs rindas. Kas nomods, kas sapnis?

 

*

 

Savu sapņu pilni liekamies dusēt,

bet, sevi meklēdami,

tiekamies atkal ar viņiem, ar palicējiem.

 

No ik sejas kā spokaina spoguļa blāvo

tie vaibsti,

kuriem mēs izbēguši.

 

Tikai savijoties ar tiem,

mūsu pašu seju sapņu un murgu raksti

kļūst sakarīgi, kļūst daļa

 

no visa.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Meditācija ar vīnu

 

Vīns, kad to dzeram, mirst. Vai to manām?

Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,

mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,

kvēl mūsu smieklos — un tad vairs nav.

 

Vienkārša nāve. Katrs, kas dzīvo,

zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers

kāda mute kā vīnu un nevaicās

pēc tiem dārziem, kur piedzimām mēs.

 

Atņemiet vīnam tā rūgumu,

vēršot to rāmajā sulā,

atlejiet sulu atpakaļ

ogās un atberiet zaros,

 

ļaujiet, lai ogas pārvēršas

atpakaļ ziedos, un, raugoties

lidojošo putekšņu mākoņos,

miniet, kur visam bij sākums:

 

laižas bites tā aprīļa mirkļa

saulē, slīd vēsma un aizslīd. Nekad

tādas vēsmas nebij un nebūs vairs,

ne to bišu, kas lidoja tā.

 

Kāpēc, kādēļ tās paņēma līdzi

putekšņus šos — un ne tos un ne citus?

Un kādēļ starp tūkstošiem ziedu

atrada šos, šos vienīgos, nobriest

 

ogām kur bija, no kurām šis vīns?

Ak, ar biti, ar nejaušu vēsmu

dzimis ir vīns un dzimis tā dzērējs —

putekšņu rotaļā, ziedoņa gaisos.

 

Vīns, kad to dzeram, mirst. Vai to manām?

Smaržo pacelts, kvēl mirkli uz mēles,

mirkli vēl atgriežas, kvēl mūsu acīs,

kvēl mūsu smieklos — un tad vairs nav.

 

Pārlieku vienkārša nāve. Kas dzīvo,

zina bez rūpju: tā pienāks, mūs izdzers

kāda mute kā vīnu. Vienkārša

nāve. Dzīvība — ziedoņa brīnums.

 

Nams dziļajos dārzos

 

Rieta stunda pēc tveices.

Klīstu pa ēnaino bagāto ielu.

Tur neiet neviens,

tur nebrauc neviens,

un nams tās vienīgais ir dziļos dārzos.

Kaut ko no portāla šķiet vīdam lapotnē —

kā ņiebura cilni nejauši pavērtā tērpā.

 

Kāds dīvains nams —

neviens tajā nemājo.

 

Un tomēr —

gaisa vijīgā plūsmā es atkal manu:

tik tikko raisījās

       vilnī no mezgla

  sievietes mati.

Un tur — kas iesitās dzirdē gaistot —

vai nebij tā ādas švīkoņa ašā,

noslīdot lielam

         no liela,

kas krustoti atdusējās?

To vieglais — kā jasmīni tāli — notirpums

dzeļ manējos gaisdams.

 

Pēc brīža es pārmetu sev:

Lūk, kur tu nonācis — kādā vientiesībā!

Bet vientiesība

taurenis kļūst,

piedur lūpām un plakstiem spārnu kņudu,

un, kad paskatos atkal tur dārzos,

sajaucu grēcīgu tīksmi

ar bērnišķīgu ticēšanu

un zinu:

šis nams ir viņa kundze

un kundze — viņas nams,

šie ciļņi viņas miesa,

un viņas miesa — ciļņi, —

kairs nomods kopā jaucies

ar akmens miegu mūžīgo

lai dzīvotu, ir jāaizmirst,

no mirkļa mirklī jāaizmirst.

 

Tais dārzos dziļajos neviena nav,

un arī tu tur nedrīksti ieiet.

 

Bezdibenī

 

Dziļāk un dziļāk

zudām gravā, — zudām

rudens lapu,

smaržu, augļu

bezdibenī.

 

Tu atraisījies

un tecēji viena

lejup starp augļiem

pa zeltu,

pa sarkanumu.

 

Tad apmeties lapās

rokas ap ceļiem,

rokas ap melno svārku.

Elpoji augļus?

Gaidīji mani?

 

Panācu, piebēru

augļus tev klēpī —

sarkstot un zeltojot

ļāvies:

bezvainīgā ieņemšana.

 

Dziļāk un dziļāk

zudām gravā, — zudām

rudens lapu,

smaržu, augļu

bezdibenī.

 

Vasarīgā līča elēģija

 

Es ritu

pa riepu skuju rakstu takām pakaļ peldētājai,

kas iebrauca ar priekšriteņiem ūdenī,

lai varētu pēc peldes,

kaviārkrāsas kāju nagus smiltīs nesabrienot,

ielēkt slapja atpakaļ pie stūres.

 

Tās āda bij tik spodra,

ka zivis tajā spoguļojās,

un mazās purniem badīja tai debess zilās vēnas —

it kā jauzdamas tajās

labāku peldēšanu.

 

Bet viļņi vēl joprojām atdarina kustības,

ko irdamies tiem ierādīja viņas augums,

un sīkās piles virspusē vēl lēkā tā,

kā viņas mutei spurdzot.

 

Vai viņas āda manu zivju

atspulgas vēl glabā?

Un mazo purnu kņudēšanu?

Un viļņu ritmus?

Un sāļganumu kaviārkrāsas lūpās?

 

Jeb manu dzirkstīšanu viņa sevī

jau kā savu jūt,

mani aizmirsusi

steidzīgām auto braucējas acīm?

 

Bet laikam nav ko pārmest:

ar katru vilni viņai pakaļ ritot,

pats arī smiltīs izdzēsīšu drīz

viņas riepu skuju rakstus.

 

Biklā

 

Tevi glaužu. Vēlreiz. Un tu plakstus kļauj,

lai man neredzēt, kā tu zūdi,

kā tu zinīga ļauj, tavu būtni lai skauj,

cita veidola tumšie plūdi.

 

Bet ko plaksti spēj slēpt, nespēj augums vaļš,

jau pus auglis, kad atkal skaru,

kā bez valda tas briest, lāsmo zeltaini zaļš

savu laistīgo kaislo svaru.

 

Ai, cik mānīgi ļauts tavam biklumam snauds,

kādā viltū tavs prāts tam slēpis

augļa veidolā to, ka šai brīdī ik auds

tavā miesā ir mute un klēpis.

 

Tevi skauju, un tu ciešāk plakstus kļauj,

līksmi liegdamās, ka tu zūdi,

ka tu zinīga ļauj, tavu būtni lai skauj

cita veidola tumšie plūdi.

 

Vārdā nenosauktās

 

Velti ver tērpu vaļā —

apnicis glaust tās,

vienalga, parastās ieapaļās

vai Pikaso manierē lauztās.

Apnicis, ka tās pārvēršas klaipos,

dūjās, stirnās, vīnķekaros

vai abstraktos krāsu traipos.

Apnicis ar tām zīdaiņus barot,

vienalga, ar zilām vai rozā,

bēgļu sievas vai madonnas pozā.

Apnicis.

 

Un tomēr bez viņām pagrūti iztikt —

kā bada streikā nomods un sapnis

vēl atskatoties reibst viņu mistikas;

visam, ko skar,

klāt viņu īpatais svars,

krāsas, skaņas un vārdi slejas

tā, ka tiem pāri kā svētais gars

viņu atspīdums agrāk nejausts

aust —

 

ne Pikaso manierē lauzts,

ne ieapaļš,

ne rožains, ne zils, ne zaļš,

tomēr pazīstams — it kā reiz glausts.

 

Madonnai

 

Es neskaužu vīram,

kas rožkroņa vietā tavus skūpstus skaita —

no skūpstiem būs viņa gaita, būs rožaināka gaita.

 

Es neskaužu bērnam,

kas rotaļā griežas ap tevi draisks un zēnīgs —

pēc gadiem viņš atnāks lēnīgs, atnāks svētceļnieks lēnīgs.

 

Es neskaužu saulei,

es neskaužu mēnesim, neskaužu naktīm un dienām —

jo nepieder vienam, debesu valstība nepieder vienam.

 

Dzejnieka sievai

 

Tu proti auto braukt

un izņemt dubultlogus

un gādāt par to, lai bērni aug

un dārzā ogas.

 

Jo vīrs tev ir dzejnieks, kam tīk

auto, tikai kad jāatved draugi, —

un bērni un logi, ja cauri tiem tvīkst

ogas un vīteņaugi.

 

Un tāpēc tu proti būt

ogas un vīteņaugi arī —

un naktīs un rītos loga rūts,

caur kuru krīt krāsaini tāli stari.

 

Vilki

 

Es dzimtenes silā atrodos

un brienu pa sniegu pirmo —

un pēkšņi es jūtu, ka pārvēršos

par vilku sirmu.

 

Un pēkšņi es jūtu, ka koki liec

man pāri slēpdami zarus,

es vairos gaismas, ko klajums sniedz,

un mēness staru.

 

Tik asi un dīvaini dzirdu nu,

ko šalko silāja vēdas,

ap sevi sniegā saredzu:

ved brāļu pēdas.

 

Un, purnu pret debesīm izslējis,

es gaudu izlaižu garu —

un mostas un gaudot sāk silājs viss

pilns brāļu baru.

 

Un uguni acīs es joņoju turp —

te putinot sniegā zūd pēdas,

es griežos, es meklēju — kurp, jā kurp?

— Šalc rīta vēdas.

 

 

Pieminēšana

 

Pacel glāzi slāpju dzēšanai —

malki te mīl, te draud, —

nevajaga pieminēšanai,

nevajaga jau daudz.

 

Esmu par mieru un kariem mācījies,

grozot menhetenu pirkstos

bārā, kam Apvienoto Nāciju

miteklis pretī dzirkstī.

 

Pieskaņās tumšās dun brīvības skaistumam

spēlētās himnas un marši,

mutē kad kokteiļa vērmeles laista man

baigās vasaras garšu.

 

Citreiz Minhenes drupās izstīgo

gadsimti manās acīs,

malkojot vīnu «Lacrimae Christi»

un tam piegraužot maces.

 

Antikvariāti drupās reklamē

kāša krustu un dzeltenu zvaigzni,

kādā nišā pus dziedāts, pus deklamēts

Nāves jūras vīstoklis plaiksnī.

 

No vairāk kā 2000 gadiem iztītās

lūgsnas vēsina vīnu kā ledus —

pārtika toreiz Jānis Kristītājs,

siseņus ēzdams un kameņu medu.

 

Brīvais var visādi, var pat badoties

un tad atdoties svētām lietām, —

Meitenes stacijā Hitleram padotie

rabīni kāvās ap cukurbietēm.

 

Pabeidzu vīnu un maces. Man nenesīs

«Kristus asaras» sapņus par dieviem

kā reiz Baironam. Pasaucu henesī,

Parīzē sēdu starp vecajiem krieviem.

 

Raksta tie sarkanām odām pretodas,

Nedzer vairs vodku, strīdās ar Paulu

Sartru, Kamī. — Ak, vajaga metodes

Tikai tiem, kam nav mugurkaula. —

 

Prātulu saknes ir īsas — netaujā!

Vīnāju saknes iet zemes sirdī:

tie, kas Vorkutā badam pretojās,

visus dārzus aprakti dzirdī.

 

Tie, ko Kurzemes mežu pavēņi

slēpj no dienu ausām un dzisām,

gādā tie, lai maigais aveņvīns

asiņains kausā pavisam.

 

*

 

Pacel kausu slāpju dzēšanai —

malki te mīl, te draud, —

nevajaga pieminēšanai,

nevajaga jau daudz.

 

No dzejnieka loga

Linardam Taunam

 

Reiz atklāju, ka Tavas durvis slēdzas

ar atslēgu, kas man ir allaž klāt,

tādēļ, kad mājās pārrasties Tev mēdzas

par stundu vēlāk nekā norunāts,

 

man nav vairs jāapstaigā visi krogi,

tur taujājot pēc Tava vārda, — nē,

es varu iekšā apsēsties pie loga,

sūkt alu pats no savām skārdenēm.

 

Es varu alu sūkt un acīm skaņas

no ermoņikām, zīmējis ko Milts,

no līkā spēlmaņa, kas aizrauj maņas

tai pasaulē, kur Čaks mīt dzīvs un silts.

 

Kad beidzot, skatu pamezdams uz ielas,

es Tevi ieraugu, top skaidrs šis:

Tu arī radīts no tās pašas vielas

kā Čaks un Milts un viņu spēlmanis.

 

Kā putni ligzdā manas acis sēstas,

tavs rudais matu ērkulis lai nes

gar noteku, kas krāšņa neizmēsta,

un meitenēm, kam plecos nailons mests.

 

Uz Tavas galvas līdzi šūpodamās

tam ritmam vaļā, kādā klīsti Tu,

man acis ieskatās ik katrā namā

un debesīs pa logu nejaustu.

 

Top kāpnēs Tavi soļi mazliet ļīgi,

tad, sajuzdams, ka manas acis nes,

Tu piekto stāvu veic tik uzmanīgi,

kā turot divas pilnas glāzītes —

 

reiz visu līkumoto kāpņu beigās

tās Dzērājs Vientulīgais izmetīs,

un viņa vaigu, pārlaižoties steigā,

ar manu kopā Tava vizma tīs.

 

Bet šonakt sev un spēlmanim vēl liesim.

Es ceļu skārdeni, lai priecīgs prāts

Tev paša mājās vērt kā viesim

ar atslēgu, kas mums ir abiem klāt.

 

Māņu vasara

 

Pavisam negaidīti

tūdaļ pēc Ziemas svētkiem

pār eglēm iegriezās saule

pašā debesu vidū.

 

Līdz brokastīm nokusa sniegs.

Kreklos uz lauka gāja

vīri pļaut kviešus jau brūnus,

un katrā stiebrā bij jumis.

 

Un bulā pusdienas laikā

puiši un meitas gula

pa stundu kaltušā sienā,

un katri divi bij jumis.

 

Pēc diendusas dārzos devās

vākt sarkanas ogas un augļus,

un launagā nenovāktie

krita jau pārgatavi.

 

Tie dobēs krita starp puķēm

un puķu smaržas bij dārzos

tik daudz, ka tā spaiņos smēlās

meitām ar nēšiem uz pirti.

 

Ar puķēm un ogām un sienu

gars biezēja pāri lāvai,

un jauno bērzu slotas

to iepēra augumos.

 

Par visiem reibušāks bija

saimnieks zaļacains —

viņš, dvieļu nesēju skāvis,

kūpošs izmetās ārā.

 

Bet ārs bija pārmainījies

kā murgā: ar sīkbiru sniegu

vējš saņēma saimnieku kailo

un aizrāva putenī meitu.

 

Tam šķita, ka augļi vēl šķīstu

zem pēdām kupenām cauri

un kāju pirkstos vēl dzīvas

puķes trūktu. Vēl šķita...

 

Bet biezāks putenis vērpās

un augumu apledoja —

ir puķu, ir siena smaržu,

ir ogu sarkanumu.

 

«Uz kuru pusi ir pagalms?»

ar vēju viņš sarunājās,

ar vēju un pārslām plakstos,

ar pārslām un lāstekām.

 

To rītā pārnesa baltu,

bet, augumam atlaižoties,

visi juta, ka telpu pārslīd

siens, puķes un sarkanas ogas.

 

Iemīlēšanās

 

Mana iecerētā mita

Jelgavā Katoļu ielā,

tai galā uz stacijas pusi,

kur pagalmā katrā bij zirgu slitas

un dzelteniem aizkariem tējnīcas skaitā lielā.

 

Kad mana mīļā bij aizbraukusi,

bet kāroju viņai tuvu būt,

uz iebrauktuvi gāju, no kuras

bij redzama viņas rūts

(piektajā stāvā balta un šaura kā bura).

 

Baroju garozām zirgus

vai, uzmeties ratiem uz drēģa malas,

baložus salmu un mēslu mirgā —

labi bij mīļajai tuvu būt.

 

Dvašodami pēc alus,

no tējnīcām saimnieki atgriezās

zirgiem redelēs dābolu bāzt —

tās smaržas kopā mīlot ievilka krūts,

jo varēju mīļajai tuvu būt.

 

Pret palaunagu, kad aizvien retāks

un skumīgāks pagalms metās,

sarunāju par pudeli alus

pavizināties uz drēģa malas.

 

Katoļu ielas bruģis bij gluds,

riksī laižos, drusku vien kratīja,

un es nezināju, vai kut

man aiz tā vai tādēļ, ka skatījos

ģimnāzistos, kas — tur, kur es citkārt —

ielā ar savām meitenēm tikās.

 

Uz stūra, pārītim garām ejot,

mīļās smarža iesitās sejā,

bet ratos garoja petroleja,

Čīles salpetris, dābola leja —

Visu to reizē ievilka krūts,

Labi bij mīļajai tuvu būt.

 

Pēc Katoļu ielas Lietuvas ielas liepājs,

tad Gaisa tilts un lejā dzelzceļa sliedes,

un zīlēju es, pa kurām tas vilciens dziedās,

kas nakti ievedīs atpakaļ mīļo no Liepājas.

 

Vēl Zemgales zemienē laidu līdzi,

kur Meitenes šoseja līdzena stīdz:

tai vasaru vizināt mani bij līdz

tām mājām, kur leišmales krusttēvs līdzis

bij mīļo par izpalīdzi —

ar katru pakavu klaku-kliku

tā leišmales vasarai tuvāk tiku.

 

Kad atgriezos naktī vēlu

un uzkāpu augšā pie viņas,

es jutu: uz rokām man salpetris kvēlo

un sejā ziņa no āboliņa,

un drēbes oda pēc staļļa, pēc kūts,

pēc visa, ar ko bij pie viņas būts.

 

Bet dabūja viņa zem vienām debesīm

visu gluži bez vainas,

spēlējot priekšā man Debisī

un Mediņa Sesto dainu.

 

Caur pavērto logu mirgoja tuvi

mēness sudrabā iebrauktuve.

 

 

Pūra lādes zelta putniņš

 

No apzīmētas vecas pūra lādes,

no aplupušas ieviņas deviņi zari

birztošs zelta putniņš tikko vairs rādās,

bet dzied vēl, dzied vēl par vari —

dzied par ieviņu deviņi zari.

 

Klētiņas gultā sēdu un klausos:

kāda gan zelta putniņam māka! —

dziedāt vienmēr to pašu, bet tā, ka

beidzoties kāro, lai atkal sākas.

Te tas apklust, apklust un ausās,

paknābā zaros odziņas sausās

Un uzlec uz lādes vāka.

 

Neelpoju: kas zina, varbūt tas

pažobelē savijis lizdu

un tagad, kad viens un drošībā jūtas,

apciemos mazuļus, dusot kas izdus,

dusot dziesmu par ieviņu izdus.

 

Palecas putniņš un ceļas lidu.

Zelta spārni tik plāni! Pa vidu

pat izbirzuši, bet tas nekas —

jo dziedot var kļūt tik viegls un mazs,

ka tādēļ vien gaisā noturas.

 

Aplido tīnes, aplido skapjaugšu,

aizdurvē pakārtus vecu apaušus,

pieslietus grābekļus, izkapti, trizuļus,

uz galda meitu pamestus vizuļus,

aplido vīstošus vainagus spārēs,

ieskatās jaunajā kalendārā

un, metot vēl kādu apli, to,

ko es vairs neredzu, aplido.

 

Domāju: nu tas pie lizdas

un tūdaļ mazuļi čiepstēs, —

bet nē! Un tad pamanu piepeši:

pie auss, pie auss man viz tas

un taisni kā brīnumu pasakā

pusčiepstus man kaut ko pasaka,

un, pirms vēl apdomāt, ko lai dara,

jau tup tas uz lādes ieviņas zarā.

 

Jūs teiksit: — Blēņas! ko klausīties

Tādu, kam putniņš jau ausī dzied! —

Bet tas dzied un ar spārngalu acīs sit,

un ko gan par šito jūs sacīsit:

 

Nākamā reizē tam spārns vēl plānāks,

bet dzied tas atkal, un lido un mānās,

tad, čukstējis man kaut ko zeltains pie sāna,

pamet zelta oliņu plānā.

 

Ko man bij iesākt?

Kur oliņu likt?

Sildīt pie miesas,

celties vai migt?

 

Rādīju ļaudīm,

Šie smēja un derēja:

«Ies tev kā kungam,

Kas kumeļu perēja.»

 

Klīstu pa sauli,

klīstu pa ēnu,

klīzdams satieku

ganu zēnu.

 

«Klausies,» viņš saka,

«tur nav ko bēdāt:

oliņa jāgulda

kumeļa pēdā.»

 

Uziet viņš tādu

ne seklu, ne dziļu,

iegulda oliņu —

oliņa šķiļas!

 

Izšķiļas ieviņa

deviņi zari

un ieviņas galā

putniņš arī,

 

zelta putniņš

kā tas uz lādes —

un ņemas tā dziedāt,

ka ganam jādej.

 

Un dej viņš un aizdej

ar Dieviņu

ar putniņu visu

un ieviņu.

 

Bet mājās, kā bija sagaidāms jau,

uz lādes klētī vairs ieviņas nav,

nav putniņa arī — tā, lūk, patiesi

var dziedot par dziesmu pārvērsties.