Izlidojot

 

Mēs esam mākoņos — esam

dienā pirms pasaules radīšanas.

Zemes vēl nav.

Tikai izplatījums.

Bet kā tas var būt?

Esi jau Tu —

Ieva,

un es pie Tava kailā pleca

Ādams.

 

Kāds brīdina Tevi: «Netici

Visam, ko viņš Tev saka!»

Tu atsmaidi no mana vaiga: «Mēs nedzīvojam

no ticības, bet no

mīlestības.»

 

Vasara

no vilciena loga

starp Lībeku un Kopenhāgenu

 

Visu rītu smaržo un līst

šie labības lauki manī — brūni, dzeltaini,

brūni, medaini — vārpas un skaras — dzeltainas, izbalušas —

kā mati, kā Tavi mati — reiz tālās

vasarās Tavas jaunības mati.

 

Un Tava seja, nobrūnusi vasarai līdzi,

un rokas, uz lauka labību sienot,

un stilbi, stāvot uz vezuma, klaiņājot

pļavās pieziedušās ap Jāņiem.

Līst,

 

pa vilciena logu

jūdzēm smaržo un līst

šie labības lauki manī,

šīs rokas,

šie stilbi,

šie mati.

 

Es  nezināju,

cik izslāpis biju, cik izkaltis, iztukšots, cik daudz manī saiet kā milzu labības šķūnī šie vilnījošie dzeltainie lauki, šis augums, Tavs augums vilnījošais —

jūdzēm, jūdzēm, jūdzēm

vasaras

 

Pār Ķelnes tiltu

kuru gleznojis Oskars Kokoška

 

Kokoškas tilts — vilciens sadalījies

zilganzaļos krāsu triepienos —

un mēs paši arī — mēs iemērcam

viens otra atkusušās krāsās rokas

un tad noziežamies viens ar otru no galvas līdz kājām.

 

Un uzziežam sevi uz Ķelnes doma.

Un Ķelnes domu uz savas pieres.

Uz savas pieres, uz saviem gurniem Ķelnes domu, — uz žilbiem

garāmaizejošu meiču zaļisārtidzelteniem stilbiem.

 

Bet tad, muzeja durvīm aiz mums aizdaroties, pie Ķelnes

Meistara senām vīzijām stājamies,

un kā ar apskaidrību ar citu spožumu klājamies —

viens pret otru no 14. gadsimta zelta debesīm mājamies

 

Fantastiska flautiste

Art Nouveau koncertzālē

 

Viņas tērps, tas zvīņo

daudzkrāsains kā taureņa spārni,

un kad sudrabaini sāk viņa taurēt,

viņa paceļas no skatuves dēļiem un

lidinās taureniski:

dziļiem, aizvien

dziļākiem lokiem —

jau zālē — pāri

krēslu rindām.

«Fantastiski!» pieliecies čukstu mīļajai.

Te ieskatos: mīļā

ir puķe — sārtās ziedlapās

vēl viegli jaušami stīgojas viņas vaibsti,

gaišzaļā kārtā

auguma

šmaugums.

Un skatos: puķes pa kreisi, puķes pa labi —

visapkārt zālē

visos 1500 krēslos

sēd puķes.

 

Un tad taurenis plīvo

jau tieši virs manis —

ar sudraba tauri

taurenis taurējošs —

un es — arī es esmu

puķe?!

 

Te pēkšņi aprimst sudrabainā spēle — un jūtu

manā nektārā iegrimušu

taureņa mēli.

Fantastiska

flautiste!

 

Ģitārai apklustot

Maura dārzā

 

Pēdējais ģitāras akords tumsā — un visums ir atkal

mēms

un bez centra

 

Mūza

 

Rīts. Pār vīna ieleju rīts.

Caur viņas bezmiegā izplesto acu zilgmi

es redzu izlidojam pilsētas baložus.

Vienreiz.

Otrreiz.

Un tad arī viņa tos pamana

un ceļas un, debesīs spoguļodamās, krāso uz lūpām

šīs dienas pirmos skūpstus

 

Pie fovistiem Parīzē

 

Sievietes —

vēl slapjas —

no māla,

vēl Dieva pirkstu nospiedumiem zaļiem un sarkaniem vispārēm —

jeb mēles?

Viņš viņas izlaizījis tik tikko

no māla

ar mēli?

 

Uzplaukšana

 

Tu atskaties pret mani ar grāmatu rokā — un gaiši zaļi

zari sāk stīdzēt Tev pāri.

   No sienām, no stenderēm

plaukst bērzi.

No plauktiem, no grīdas

krūmi sārtām un dzeltenām skarām —

 

Tu sniedzies cauri — man pretī — Tu apvijies man —

    sajūtu Tavu

    krūšu dzietus —

un mūsu augumiem pāri

līst zelta lietus

 

Pamošanās

mākslinieka darbnīcā

 

Pamostos: pie mana kājgaļa meitene

zila bērnišķa klusa

un it kā bez roku —

kā torss.

 

Un tālāk kājās stāvot pret rītausu aizmigušas

nepazīstamas būtnes —

vēl ar tumsu miesās, ar mežu, ar sveķiem —

kā tēstas no koka.

Bet stiklā,

pret iezaļganu rīta gaismu stiklā

 

vēl viņas nakti kā nāvē atgāztā galva

ar sasārtušu un norasojušu seju tai mirklī, kad viņas klēpī

pipalla izplaukst

sarkanā puķē un

liesmā

 

Māksla

Pie ķīniešu vitrīnām

 

Apstājamies pie ķīniešiem —

tie porcelānā dzied un dzied —

dzied tā, ka nemaz nevar sadzirdēt

 

un divgalvains bruņurupucis

skūpstās iemīlējies

pats ar sevi

 

bet es ar Tevi

mūžību šai vitrīnas priekšā ar Tevi.

 

Mīlnieku dejas

 

Mīļotā, šovakar

Tev visas kustības sākas no gurniem

un turpinās manējos

 

*

 

Vadi, mīļais, — ar savu augumu esmu gatava doties

jebkurā skaņā, krāsā, jebkurā vēl nenojaustā

kustībā — ka tikai Tu esi manī!»

 

*

 

Lūpas ar lūpām, mēle ar mēli — ar krūšu galiem, klēpis ar klēpi dejo. Tad pēkšņi

mēs esam viens vienīgs auglis —

kas ienākas — kas ienākas — un krīt

 

Pēc ērģeļkoncerta

 

Manī ir šī katedrāle.

Manī ir vesela debesu valstība.

Manī ir šīs pasaules iesākums un gals.

Un tad vēl Tu

 

Lietū pa Stokholmu

 

Es dodos iekšā lietū

un eju un eju šai lietū un atskārstu drīzi,

ka tas ir neizejams. Neizejamas

lietus birzis, lietus meži, lietus

mūža meži. Sen esmu apmaldījies,

sen izgājis cauri pats savam mūžam, pats savai

piedzimšanai. Un mātes miesām.

Vēl tālāk atpakaļ. Tālāk. Kur esmu?

Lietus. Lietus. Neizejams.

 

Stokholma—Tallina

ar kuģi «M.S. Estonia»

 

1. Uz dejas grīdas

 

Igauņi uz dejas grīdas

iesirmi, sirmojoši, sirmi pavisam

valsē, polko, svingo, rumbo

un aplaudē, kad uz estrādes kaisli kāds dzied

«Maskavas naktis».

Brauc brīvie igauņi ekskursijā.

Ekskursijā uz mājām

 

2. Šērās

 

Tikmēr ārā šēras, šēras,

tikmēr ārā citas vēl senākas ēras —

pamale aizstiepjas sarkana rieta kvēlē līdz

ledus laikmetam un

tālāk. Kur —

kur bijām toreiz?

Kur būsim reiz?

Un šī jūra?

Šīs zemes?

      Slīdam

uz mirkļa muguras šauras kā

valzivs spura

 

3. Zemes strēle

 

Kabīnes apaļā logā virs gultas zaļgana rītausa.

Pieliecos — gar sirdi nomutuļo

Baltijas jūra.

Un pamalē jau zemes strēle —

jā, tā ir atradusies! —

Mēs traucam

paši sev pretī

 

Tallinas parkā

 

Apsēdušies uz Tallinas mūra drupām,

ieturamies — un salaižas baloži apkārt.

Tekā pa celiņu uzstājīgi —

Kā tikko muitinieki: «Kā būtu?!

Tas Stokholmas rollbiskvīts...»

— Es saprotu, ja

paņemāju...

Un drupinu rollbiskvītu

un sviežu. Bet te —

kur saradušies? —

baložu mugurām pāri uzšaujas zvirbuļi

un vēl gaisā saķer drupačas knābjos un

prom ar visām.

Baloži sabozušies

drāž zvirbuļiem draudīgi pakaļ. Bet ko tu,

ko tu, golupčik, šiem padarīsi, šiem Tallinas pašpuikām?

A ņičevo.

A ņičevo.

 

P.S. Drīz vien attapos, ka baloži krieviski it nemaz nesaprata — un es viņiem latviski atvainojos — bet arī to šie nesaprata — un es lūkoju angliski — un tad viens no viņiem, man likās, atrūca: «Never mind! Never mind!» Un man Tallina sāka iepatikties.

 

Ņet, brat

 

Un Tallinas parka stūrī

čigānietes raibas, skrandainas, basām kājām,

ar zīdaiņiem pie pusplikām krūtīm.

Kāds tūrists tēmē fotokameru virsū —

no krūmiem izsprāgst

čigānpuika: «Ņet!» — Un metas kamerai pretī izstieptu roku:

«Ņet, brat! — brālīti, nē!»

Sarga savu cilti

čigānēns

 

Mājnieks

Brālim

 

Mūs saņemot,

viņš drebēja viss, viņš laistījās viss, viņš reiba un reibināja —

viņš bija

jāņogas, ķirši, zemenes, plūmes,

tomāti, dilles, pētersīļi —

no piemājas dobēm?

no piemājas dārziem?

Viņš mūs ēdināja ar sevi

visu to dienu un nakti

un pret rītu norūdzis dzirdināja.

Un tad ar saules lēktu, kad vairs neturējāmies kājās,

viņš cēlās un uz vīna kamiešiem saviem un elkoņiem nesa mūs

mājās.

 

Bet, kad modāmies, viņš pats bija iekritis dziļā miegā —

dārza stūrī — pie zemes,

un izbijāmies ieraugot: viņš nebija vairs

ne ogulāji, ne ogas, ne vīns —

viņš bija trūdoša zeme — viņš gulēja

pats sevī jau trūdošs, jau beigts

ar koku, ar ogulāju

saknēm sev pāri, ar nezcik rudeņu lapu lēkšķiem matos,

ar saknēm acu dobuļos. Un tās aizstīgoja vēl dziļāk —

vēl citos acu dobuļos, ar dzeloņstieplēm savijušās, šīs saknes

caur viņa redzokļiem nāves miegā.

Nē, ko es stāstu! — viņš tad pat modās

un, samanījis mūs pārlīkušus sev pāri saulē pret Rīgas, pret

Ņujorkas torņiem, cēlās

un celdamies savācās kaut kā kopā un tapa atkal

no trūdiem par miesu —

par miesu, par augļiem, par ogulājiem —

par ogām, par vīnu. Un atkal viņš

drebēja viss un

laistījās viss un

reiba un reibināja —

un reiba un reibināja vēl vienu, vēl vienu, vēl vienu īsu kā mūžs,

vienu dzimtenes vasaras dienu.

 

Koncerts Doma baznīcā

 

Kādas rokas. Kādas nobrauktas. Kādas uz sliedēm Vorkutā

priekš 20 gadiem nobrauktas rokas

stihiski ērģeles spēlē,

rokas vien,

 

kamēr kāds cits ar atsaldētām amputētām kājām,

ar kājām vien

pa ērģeļu pedāļiem

no polārā loka jau 20 gadus

uz mājām — uz mājām skrien

 

Kādas apcietināšanas protokols

 

Ne aizsargu, skautu vai mazpulku uniformā, nē,

viņu apcietināja gaišā vasaras uzvalkā —

viņš gulēja rudzos un lasīja dzeju.

Zem svārku atloka neatrada

vis paslēptu Latvijas vairodziņu,

bet sakaltušu pīpenes kātu.

Patronām līdzīgie objekti padrēbē

izrādījās oļi,

un no bikšu kreisās maka kabatas

izvilka lietošanas kārtībā

kaķeni — pieaugušam cilvēkam...

Nevienas proklamācijas,

neviena pretvalstiska dokumenta —

tikai vēl tabakas gruži un tajos apviļājies

rupjmaizes kumoss zivju ēsmai

un korķis, kas oda pēc jāņogu vīna vēl.

Iekškabatās lapiņas

no dziesmu, zaļumu un kapu svētkiem.

Drošības sargi

pacilāja šos lietišķos pierādījumus un teica:

«Valsts ienaidnieks numur 1!»

 

Un kad viņu veda projām gar pieziedušo upes malu

viens no sargiem nervozu zēnīgu vaigu

noskurinājās: «Šis gaiss.

Pat šis gaiss ož pretvalstiski. Tas ir

kā reliģija. Kā opijs tautai. Un visi šie

apvāršņi dūmakainie. Un spožums...»

 

Miegdamies viņš vērās upes līmenī —

tad parāva mašīnpistoles stobru uz augšu

un ielaida septiņas ložu kārtas

upē mirdzošajos baltajos vasaras mākoņos

 

* * *

 

Mēs neesam zirnekļi, čūskas, laši, nē,

bet ko mēs ieņemam sevī —

sāpes, atriebi, naidu, mīlestību vai nāvi —

tas mūs dzen ar to pašu

neapturamo ārprātīgo aklo spēku

kā instinkti zirnekļus, čūskas, lašus —

līdz galam

 

Dzejniekam Rīgā

 

Pa Rīgas ielām skrien suns,

krieviski riedams —

pierej durvis, pierej logus,

pierej tirgus, tramvajus, krogus,

bērnu ratiņus, līķa ratus,

kādas trako mājā ieslodzītās

sajukušos matus.

 

Pa Rīgas ielām skrien suns,

krieviski riedams —

bet Tev tur vēl dziedams,

Tev tur vēl šis tas

latviski dziedams

 

Es pamodos no zirga zviedzieniem

 

Es pamodos no zirga zviedzieniem,

un manā viesnīcas logā, ko pa nakti biju pametis vaļā,

iekšā liecās

zirga galva.

Tad ormaņi tomēr Rīgā kā senāk?

elkonī pacēlies, brīnējos.

Kā pacienāt — ar rupjmaizi? ar skābu gurķi?

Te iesita kā pa pieri: — Ka tik nav maskējies

ziņotājs!

 Bet zirgs

iezviedzās par jaunu — un nu jau daudz saprotamāk:

«Neuztraucies,

es neesmu no čekas vai CIA. Vai tad nepazīsti? Ričs.

Šķīrāmies priekš 33 gadiem — kad rāva mani uz

Volhovu.»

Patiesi, Ričs!

Tikai rupjāku balsi un

zirga ģīmī.

«Tā te vieglāk,» viņš nozviedzās purnu uz palodas.

Pēc kara nosūtīts uz ziemeļiem — «atpūtā».

Kad atgriezies beidzot, ne mātes, ne tēva, ne māsu, ne

dzimtenes meitenes vairs.

Tad nu tā — kļuvis par smago ormani.

Ormani?!

Ieskatījos ciešāk Ričā — nē, zirgs, kas zirgs!

«Nu, kā to ņem,» viņš vieglītēm zviedza. «Bez tam

tā arīdzan izdevīgāk — piemēram, mikrofonā

šo zirgošanos šamie nemāk izfiltrēt...»

Un viņš zīmīgi skatījās manas istabas griestos.

Tad nu zirgojāmies.

Par veciem laikiem.

Un tā tālāk.

Un vēl tālāk.

Un sadzērām beigās

zirgu šņabi.

      «Līdz citai reizei!» viņš nozviedzās —

un, pakaviem klikšķot, aizrikšoja

caur vecpilsētu rītausā —

   zirgs kas zirgs

 

Vecrīgā

 

Un viņa nāca rīta pakrēslā pa vēl tukšajām ieliņām,

spiezdama plaukstām savas pilnīgās krūtis, tā ka

piens pa bruģi plūda skanēdams;

un tad viņa gāja tālāk, un starp šīm kailajām krūtīm važā šūpojās

smaga senlaiku rota — kā no atraktiem

kapiem; un kāds vīrs ar zaļu

seju noskatījās viņā caur logu, caur tempļa

sienu — Dievs? Ar zaļu seju

Dievs?

Bet es redzēju viņu, šo sievieti,

nodurtu galvu un nolaistiem, kā apskaidrotiem plakstiem

aizejam —

ar krūtīm kā zvaniem zvanot.

Un atgrūdās durvis, un parādījās citi — vienam

bija izgrauzts vēders,

bet kā no akmens tas

neasiņoja,

un zarnas

nekārās ārā. Nē, kā iebojāta, bet

lieliska statuja viņš skrēja pa ielu tālāk, kamēr citi

klaunveidīgi radījumi dejoja locīdamies veco vārtu priekšā un

vārstīja savus

ar cirvi pāršķeltos

paurus ciet un

vaļā

kā varžu mutes

 

Pielūdzējs

 

Pēc 33 pavasariem atgriezusies mājās,

viņa istabā savā pašķīra loga aizkarus —

un aizsitās elpa: tur stāvēja viņš — viņas pielūdzējs

no ģimnāzijas laikiem!
Viņš tur jau stāvējis — cik ilgi? 33 gadus?!

33 gadus pie viņas loga

vizbulītēm rokās!

Un viņa dzīvoja.

 

Trimdinieku meiča, kas nupat ciemojusies Rīgā

 

Es noteikti braukšu atkal, jā —

ar vienu gandrīz apprecējos,

bet tas izrādījās mans brālēns,

un ar otru gandrīz apprecējos,

bet tas izrādījās precējies,

un ar trešo gandrīz apprecējos,

bet tas domāja, ka es būtu traka,

ja gribētu palikt Latvijā,

un es domāju, ka viņš būtu traks,

ja viņš tur negribētu palikt.

 

Lucīši? Vai es ēdu lucīšus? Lucīši

fantastiski! Ko dzērām? Balzāmu, protams, melno balzāmu —

melno balzāmu ar šampanieti,

melno balzāmu ar labo armēņu konjaciņu,

bet visbiežāk melno balzāmu tieši ar melno balzāmu.

Kā lūdzu? Nē, mēs nekad nejutāmies piedzēruši,

jo nekad nebijām skaidrā.

 

Visaugstāk gāja «Pērlē», tas tāds glauns krogs kaut kur jūrmalā —

tur tūristiem par godu bija oficiāla pieņemšana,

un mums lēja un lēja, laikam lai mēs vairāk runātu,

un mēs arī runājām. Bet tad viņi sāka teikt,

ka mums, vot, tomēr vairs nepadodoties, vot, dažas latviešu skaņas:

mēs sakot «te»  — ar eksplodējošu «t»,

bet esot jāsaka «te» — ar neeksplodējošu «t»,

uz ko mēs tūdaļ sākām eksplozīvi dziedāt, tas ir mēs, tie tūristi:

«Te es dzēru, te man tika...» Un tas viņiem, vot, patika. Tikai

tautas dziesmas viņiem vairs neesot modē,

tās dziedot, vot, tikai dziesmu svētkos.

Un mēs tad, vot, teicām, ka jāsaka nevis «vot», bet «what» —

un tamlīdzīgā garā — un gāja augstu.

 

Bet tad es saņēmos un devos, kur stūrī

vientuļš sēdēja populārs Rīgas dzejnieks.

Es viņam drosmīgi nostājos priekšā

un teicu tā un tā — mēs jūsu dzeju

lasījām Rietummičigānas universitātē Amerikā.

Un viņš paskatījās manī trakām acīm un teica: «Šausmīgi,

Kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?»

Un es teicu: «Mums ļoti patika jūsu dzeja.»

Un viņš teica: «Šausmīgi,

kāpēc jūs nepārceļaties dzīvot uz Latviju?»

Un es teicu — es vairs neatceros, ko tad teicu,

bet viņš man pieliecās pavisam tuvu

un teica: «Neklausieties, ko es jums teicu —

es esmu drusku iemetis...»

 

Un otrā dienā Rīgā latviešu valoda

skanēja vairāk nekā krievu,

jo bija sabraukuši no visām Latvijas malām

uz dziesmu svētkiem. Pat akmens tēli vecajos portālos,

šķiet, todien latviski čaloja savā starpā, plēsa jociņus. Brīžiem

it kā nosauca ko pakaļ, ko draisku, kā pazītu mani. Reiz

pat apstājos un atskatījos.

 

Un tā es gāju un domāju, kaut mūžīgi Rīgā turpinātos šie svētki.

Un es domāju, ko tas dzejnieks teica — cik šausmīgi.

Un es domāju, varbūt viņš nemaz nebij tik iemetis.

Un es domāju — es domāju: diez vai viņš precējies?

 

 

 

 

 

Vēstule no Ziemassvētku kūts

Datēta Latvijas laukos 1976. gadā

 

Svinēsim Ziemassvētkus — jā, tepat kūtī. Gaidīsim

Jaunavu, kas ieņēmusi

Dieva dēlu — no Svētā Gara.

    (Te apstāju rakstīt un skatījos uz veco bībeli koka vākos:

    kādi gan laiki! pie mums tak vai katrs bērns tāds

    brīnums tagad, ka liekas no Svētā Gara. Un vai tad tā nav?

    Tās bezdievīgas runas, bet

kur, Dieviņ, tu paliksi,

kad mēs visi nomirsim?)

 

Zvaigznes diena? — Tu prasi. Trīs gudrie? Kur tie rasies?

No austrumzemēm? No rietumiem? No polārā loka? — tie jau vairs nebūs nācēji.

Un mums pašiem — kur mums rasies trīs gudrie? Mums taču tikai

divi — trešais muļķis. Ak tā ir cita teika?

Bet esi sveika, svētku nakts!

Sveika, kūts — ar visām smakām. Met ēnas pa priekšu

vējlukturis. Taustāmies

basām kājām pa salmiem, pa sienu — starp lopu purniem,

mugurām. Klausāmies

lopu elpā,

    īdos,

mūjās —

 kur,

kur šai kūtī, kur atspīdēs zvaigzne — kur ieraudāsies

TAS BĒRNS

 

Piedzīvojums Rīgā

Kāda trimdas dzejnieka stāsts

 

Mēs iepeldējām Rīgā reizē ar jaunajiem lašiem, kas atgriezās

     no jūras

  Daugavā

nārstot,

un mūsu mīlestība laistījās mūsos

no galvas līdz kājām, kad krastmalā apskāvām

bruģa akmeņus, gaiļus torņos, ormaņu zirgus,

siena vezumus ielās no laukiem — un citu, kā laikam vairs nebija:

čīkstošas izkārtnes, kioskus senus, Čaku.

     Ar mājiniekiem,

ar puķēm klīdām pa Rīgu

jeb vai Rīga ar katru ielu, ar katru akmens audu slīdēja cauri

caur mūsējiem, lai mēs grīļojamies

kā slīdošās smiltīs,

kas gāž

no kājām.

    Iesitās ausīs

krievu mēle, bet mēs

it kā neticējām: tas nevar būt, šīs ir mājas —

MŪSU VIENĪGĀS!

 

Tiesa, Daugavmalā zivju sievas

zvīņainām rokām bikstīja cita citai pie sāniem:

«Skat, ekskursanti no Amerikas — ka šiem te patīk!»

 

Te aizskar man pieri

roka maiga un tieša:

«Atjēdzies!» pretī man vizmo

Rīgas dzejniece.

 

Esam vieni

uz jumtiem.

 

Viņa atslējusies pret balustrādi.

Mēness gaisma pludo no viņas matiem un savieno viņu

ar Rīgu lejā — ar lapotnēm, zaļganiem torņiem,

ar pieminekli, ar bronzas tēlu pret zvaigznēm —

      «Jā, un ar tevi,»

Viņa čukstoši saka —

        un mirkli es redzu, kā viņas mēnesnīcā pār

Ņujorkas debesskrāpjiem

izmisuši karogi plandās, bēgļu pajūgi, Kurzemes kasts.

«Vai neesi tas Tu?»

— Jā! gribas saukt. Bet vēl nespēju ticēt. Vai tiešām? «Tu —

ko tu gan zini par Kurzemes krastu?

— Fašistu armija, buržuju bars — tā tak Tu mācīta...»

 

«Tā tiku mācīta,»

atsaucas viņa no tumsas.

«Tā tiku mācīta,

pirms tiku pārmācīta.»

 

Un tad viņa uznirst

ar vēl spožāku mēnesnīcu —

viņa vizmo

kaila pār Rīgu pāri, pret torņiem, pret mani. Bet augums, es redzu,

augums šis mēnešainais,

šis augums ir

rētās:

«Šo te uz skausta — pieduries! —

to pametis bendes cirvis,

un šīs zem krūtīm — pie kauna staba

sietai, tur grauzušās virves.

 

Tās sīkās skrambas?

Es akmeņiem nomētāta —

un aiz matiem vilkta

pie prāta.

 

Tās rokas, kurām tu izbēgi

un kurām es reiz ticēju, tagad

tās cērt un žņaudz — uz mana kakla

zīmes, cik tās ir smagas...»

 

Mani pirksti slīd

pāri šīm rētām, kaklam, pleciem, slīd —

un it kā mēnesnīcu, senu mēnesnīcu plūdos bezgalīgos grimstot, jūtu zem pirkstiem

augums senus un rētas —

un krūtis un klēpjus,

pletņu un pātagu cirstus pār muguru krustus —

un spītā kairus

plecus un krustus.

Dūc balsis,

dūc mēness plūdos

vai pirkstgalos vai audos manos

vai augumā šai bezgalīgā — — —

 

Kad vēru acis, mēnesnīcu

skaloja rīta gaišums pār Rīgu.

Sniedzos, kur viņa — bet pāri pār balustrādi tai vietā bulvāra krēslā

vizmoja tikai piemineklis —

tēls no bronzas.

 

Un velti izmeklējos viņu

tai dienā, nākamās — un jau likās:

būšu to visu nosapņojis — tur, uz tiem jumtiem —

ekskursants no Amerikas.

 

Bet tad — tad sekoja

 

Dīvainais notikums ar pieminekli

 

Pirmās to ievēroja

zivju sievas, uz tirgu tramvajā braukdamas:

«Skat, skat, ko neteiksi —

Viņa uz grūtām kājām!»

Kas dzirdēja, novērsās:

«Tad ta’ nešpetnas sievas! Tad ta’ nešpetnas! Kauna nemaz!»

 

Bet ko zivju sievas runā, to pierunā. Drīz

ar tālskatiem, ar binokļiem slepus pētot,

pat vīru galvām nācās atzīt:

«Kaut kas tur notiek, kaut kas, hm, pavisam dīvains —

Tām zivju sievām ir acis...»

 

Un tad jau tas nebij vairs noslēpums

nevienam. Vien pilsētas varenie

izlikās, ka nekā neredz.

Bet Rīgā šad un tad

manīja savādus grūdienus: logi iedžinkstējās un bufetēs glāzes.

Seismogrāfi reģistrēja

kaut ko līdzīgu viegliņām zemestrīcēm. Bet zivju sievas zināja labāk:

«Mazais spārdās...» un skaitīja dienas.

 

Un tas — tas bij jūlijā — ap pusdienas laiku visā pilsētā

apmetās karsts un sutīgs. Grūdieni

pieņēmās. Ap pieminekli

asfaltā iesitās plaisas. Locījās sliedes. Tramvaji stājās. Un tad,

35 gadus uz augšu izstieptām rokām noslīdot klēpī,

Viņa

sabruka

ceļos.

Kad atslējās,

Pie krūtīm viņai bij bērns.

 

Grūdieni mitējās. Bulvārī visgarēm

un apstādījumos drūzmējās ļaužu tūkstoši, brīnuma sisti.

 

Pret pievakari zvanīdami, gaudodami uzradās

ugunsdzēsēju motorrati — un slēja gaisā redeļu kāpnes.

Skaļrunis vēstīja:

«Piemineklī kaut kāds defekts...»

Tumstot

iedegās prožektori: staru kūļos

sēdēja augšā Viņa — ar bērnu pie krūts.

«Aijā žūžū...» šī balss — tā dūca

Akmeņiem cauri un sirdīm.

Vienīgi ugunsdzēsēji

ap pieminekli sastatnes cēla un

kāpa. Kad viens

jau sniedzās tik tikko ar rokām pie Viņas

un ļaužu pēkšņais klusums izjumās

augstu pār pilsētu pāri un Viņu kā domu velves,

tai brīdī

nodzisa

gaisma.

Tumsa gar pieminekli

nošvīkstēja kā virves, kā kuģa tauvas.

Un, starmešiem iedegoties no jauna,

Viņa stāvēja izslējusies atkal — paceltām rokām.

 

Caur pūli it kā kāds bēga.

«Ķeriet! Kur bērns?»

Bet nenoķēra.

 

Pēcāk —

jau rudens —

zivju sievas stāsta:

      «Puisēns, kā smejies,

      Pie Vārava meitas.

      Bet zīdītāja —

      zvejniece jauna.

      Citi saka dzejniece —

      varbūt dzejniece...»

 

Taujāju: «Kāda pēc vaiga?

Zivju sieva lūkojās manī

ņirbīgi it kā jūrā, kā saulē:

      «Ko nu vēl prasi!

     Ko nu vēl prasi!»

      un liek man rokās

      sudraba lasi

 

Puisis stiprinieks

 

"Amerikas Savienoto Valstu prezidents «spēcīgos vārdos nosodīja padomju  iebrukumu Čehoslovākijā, bet viņš norādīja, ka Savienotās Valstis nedarīs neko citu kā tikai vadīs protestus Apvienotajās Nācijās.»

«...Kenteberijas arhibīskaps atklāja Lambetas konferences rīta sesiju, uzaicinot dalībniekus lūgt Dievu ‘par Čehoslovākiju tās nelaimē un par mieru Austrumeiropā.’»

(The New York Times, 22.8.68.)

 

Vidū Ņujorkas

uz akmeņa

puisis stiprinieks.

Ko gan viņš nebūtu paguvis:

kādus kalnus gāzis!

kādus kokus rāvis!

jūru nesis pār kamiesi!

pilsētas padusē!

        Bet nē!

  Taisni neticami:

      viņš sēd

uz izžuvušas strūklakas grodiem Vilidžas parkā

un strinkšķina

ģitāru.

 

Mēs viņu pazīstam:

trimdā dzimis un audzis,

bet skolojies labākās tradīcijās —

gaišiem ganu puikas matiem, mīlīgu vaigu —

 

vienā plēsienā

jaudāja pārplēst

lāci pa vidu

pušu —

bet ko tas līdz:

zvēru dārzā lāči viņu mīlē,

ēd no rokas...

 

Pa desmit jūdzēm

mācēja izšaut

odam kreiso

aci —

kāpt par snaiperi uz jumtiem

lielpilsētu grautiņos?

 

Mācēja pārvērsties,

kad vien vajag,

par zirgu, balodi

vai par zivi —

tas noderētu spiegu dienestā —

            bet kam lai spiego? ko lai spiego?

 

Pa stundu bij nieks viņam

ūdeni atnest

no avota, kurā

saule lēc —

tad ņemties maratonu skriet —

olimpiskās spēlēs Meksikā?

 

Un azotē viņam

divi duči

paša kautu

velnu mēļu —

varētu runāt un dziedāt kā velns...

 

Bet tagad? Tagad pat puķu meitenes nesaprot,

Ko ar šo iesākt. Viņš lūko — liekas, viņš lūko

 

uz stīgas pa desmit

jūdzēm izšaut

ūdenim kreiso

aci —

vai kaut ko tamlīdzīgu...

 

Uz stīgas oda

sīcienu pārplēst

taisni pa vidu

pušu —

jāšaubās, vai tas maz iespējams...

 

Uz stīgas ar vienu

strinkšķi notvert

zivi, balodi

un pats sevi — — —

 

Bet tad mēs redzam: viņam kāds kaut ko pačukst —

viņš pārtrauc spēli.

Viņš pārtrauc spēli.

Viņš slienas kājās.

Viņš slienas un sliedamies

    izslienas

        milzīgs:

VIŅŠ IR LIELĀKS PAR PARKA KOKIEM.

VIŅŠ IR LIELĀKS PAR TUVĀKIEM DEBESSKRĀPJIEM.

VIŅA GALVA IR TUVU SAULEI.

VIŅŠ IZSTIEPJ ROKU — JĀ, VIŅŠ APTUR

LIDMAŠĪNU, KAS LIDO PĀRI —

VIŅŠ TUR TO DIVOS PIRKSTOTS AIZ SPĀRNA KĀ SPĀRI.

VIŅŠ SAUC, VIŅŠ PILOTAM SAUC,

MĒS SKAIDRI DZIRDAM, VIŅŠ SAUC:

«UZ PRĀGU!»

 

MIKLI KLUSUMS.

 

«AK, NEVAR?» VIŅŠ PĀRJAUTĀ.

— — — — —  — — — — — —  — — — — — —  — — — — — —

«AK, TĀ NAV MŪSU DARĪŠANA?»

— — — — —  — — — — — —  — — — — — —  — — — — — —

«AK, VARAM LŪGT TEPAT — LŪGT DIEVU PAR VIŅIEM?»

 

BRĪDI, MILZĪGU BRĪDI

 

STĀV VIŅŠ KĀ APMĀTS.

 

TAD REDZAM: VIŅŠ SAGUMST PLECOS.

VIŅŠ ATLAIŽ LIDMAŠĪNU NO PIRKSTIEM.

VIŅŠ SALĪKST, VIŅŠ LĒNĀM

      LAIŽAS

   ATPAKAĻ

SĒDUS.

      VĒL VIŅA GALVA PĀR DEBESSKRĀPJIEM.

      VĒL GAIŠIE GANU PUIKAS MATI PLĪVO PĀR VILIDŽAS KOKIEM.

   BET TAD SKAIDRI REDZAM: VIŅŠ SĒZDAMIES RŪK —

 

    m  a  z  ā  k  s   —

    m a z ā k s  —

    mazāks —

  un tad

viņš sēd jau mums priekšā uz beigtās strūklakas grodiem, kāds pirmīt.

 

Viņš paņem ģitāru klēpī.

Viņš piešķiebj pret stīgām galvu.

Viņš meklē — ilgi meklē pirmo skaņu:

kā lai nu atsāk,

kā lai atsāk

šo spēli?

 

Un puķu meitenes nesaprot,

kā viņam līdzēt —

 

vidū Ņujorkas

uz akmeņa

puisis stiprinieks

 

viņa tomēr kaut kas vēl iznāks.

Vismaz kaut kas neticams.

 

Kongresā

 

1. Runu laikā —

čukstus komentāri krēslu rindās

 

Dzirdi: viņš saka, viņš esot sava laika bērns.

Nu, jauki! Bet kad viņš beidzot kļūs

sava laika pieaudzis cilvēks?

 

*

Šis Rīgā ēdis tais vietās, kur ēd tauta?!

Kāda propaganda — vienā teikumā!

It kā Latvijā vēl dzīvotu tauta...

Un it kā tai būtu ko ēst...

 

*

Kāds bija jautājums? Jautājumu

es nedzirdēju —

bet varu uz to atbildēt

tik un tā

 

*

Saglabāsim savu latvisko seju... Jā,

un katrā ziņā saglabāsim savus latviskos zobus —

lai varam viens otram

latviski iekost

 

2. Starpbrīdī

 

Starpbrīdī visi atkal sarunājās cits ar citu tik laipni, tik smalkjūtīgi,

it kā visur apkārt būtu

mikrofoni

 

Brāļi

 

I  Trimdas brālis Andžs

 

Viņš murgos jau kuro nakti ir mājās. Viņš ir

augsts činavnieks komūnistu partijā. Viņš tautas sapulcēs sūta

liesmainus sveicienus Kremlim. Viņš pārsakās, viņš sauc:

«Za Staļinu! Za roģinu!» Un pamostas vienos sviedros

un, uzrāvies sēdus, skaļā balsī pārlabo sevi:

«Par Brežņevu, biedri, par Brežņevu!»

Sieva šo krata pie rokas: «Atjēdzies, Andž!»

Un Andžs tad arī atjēdzas: «Ak, murgi vien — cik labi!

Cik labi, ka neviens nedzirdēja.

Cik labi, ka esmu trimdā — un «Īsto latviešu» biedrībā.

Cik labi, ka tas ir Krišs, mans brālis, kam nelaimējās izbēgt

un kas nu partijā, tautas nodevējs. Jā, vai nebūtu joki,

ja viņš būtu te un es būtu palicis Rīgā?!

Bet cik tur trūka...»

 

II Rīgas brālis Krišs

 

Krišs Rīgā pa murgiem svaidās kaut kur starp

debesskrāpjiem, tādiem kā Andža sūtītās kartītēs.

Viņš ir pašā debesskrāpja galā — jeb tā ir estrāde? Tautas svētki?

Jā, latviešu tautas svētki trimdā — Krišs saka runu, viņš sauc:

«Nost ar tautas nodevējiem Rīgā! Nost

ar komūnistiem! Latviju latviešiem!

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē!»

Un ļaudis dzied, un debesskrāpji dzied — ar visiem logiem, un dzied arī Krišs:

«Mēs gribam būt kungi!» Un pamostas vienos sviedros — un, parāvies sēdus,

skaļā balsī pārlabo sevi: «Nē, es pārteicos, dzirdiet,

es pārteicos: — Mēs gribam būt biedri mūsu dzimtajā zemē!»

Sieva šo krata pie rokas: «Atjēdzies, Kriš!»

Un Krišs tad arī atjēdzas: «Ak, murgi vien — cik labi!

Cik labi, ka neviens nedzirdēja.

Tas ir Andžs, mans brālis, kas klaidā, «Īstajos latviešos», tautas nodevējs.

Jā, vai nebūtu joki, ja viņš būtu te un es būtu toreiz izbēdzis?

Bet cik tur trūka...»

 

III  Abu brāļu kopējs sapnis

kuru, kā vēlāk izrādījās, viņi sapņojuši abi reizē

 

Viņi bija it kā

vecos laikos vai

debesīs. Ne Krišam partijas,

ne Andžam «Īsto latviešu» zīmes pie krūtīm, nē,

viņi bija tādā kā pirtī — pavisam pliki,

viņi pērās bērzu slotām un sēca: — Cik labi, ē, cik reiz labi!

Un pēra viens otru: — Dod! — Dod!

Un karš

un partija

un trimdas bastioni —

 

tas viss nu rādījās itin kā nosapņots,

kā šausmīgā

garā

murgainā

naktī.

Un nu pamodušies

pliki, atpestīti pirtī,

pirtī ar mīkstu garu: — Cik labi! Dod!

— Dod!

 

IV  Nākamā rītā

 

Bet jau nākamā rītā

viņi bij atpakaļ katrs savā ellē

un lamāja atkal viens otru

uz velna paraušanu

 

V  Epilogs

 

«Atgriezīsimies!» viņi nakti no murgiem mozdamies,

reizē sauca.

«Atgriezīsimies pirtī!»

 

Viņa un mēs

Martai Austriņai

 

Viņa ir upes mala, kur ejam velēties. Tur varam

izvēlēt sevi un izskalot sevi

un izkārt sevi žāvēties. Un viņa tad ir

saule piemīlīga un vēsmas, kas žāvē mūs, vēsmas ar vīstoša siena smaržu no Susējas pļavām.

 

Vēl maķenīt mitrus viņa mūs novāc un saritina

un vēlreiz izvālē ar veļas vāli — ne par

stipru, nedz arī par vieglu, apmēram tā,

lai savus audus jūtam puslīdz taisnus. Bet ne par daudz taisnus —

to, viņa zina, mēs neizturētu.

 

Rītā modušies, redzam,

ka guļam, glīti salocīti,

uz krēsla paši sev blakus pie gultas — un ceļamies

un velkam katrs sevi, labi izvelētu, mugurā.

Reiz tikai gadījās,

ka aiz pārskatīšanās uzvilku mugurā — kā citkārt kreklu, kā bikses —

savu labāko draugu, kas gulēja turpat līdzās,

un viņš — mani.

Un tad staigājām un klaigājām visu to vasaras dienu,

viens ar otru apjukuši,

apskāvāmies viens ar otru kā

paši ar sevi

 

Mistifikācijas

 

Viņa dzīvo 16. stāvā.

Dzeltens runcis ik rītus tup

uz palodas un laiza lēcošo sauli —

un tad ielēc starainām ūsām un mēli pie viņas gultā un nolaiza

vaigus viņai

un plecus

un krūtis

un gurnus —

tā viņas rīta

tualete

 

*

Tam namam ir 30 stāvu,

un, kad viņas pielūdzējs dantisku profilu neļķi rokā ūjina lejā uz ielas,

viņa izliecas pa visu stāvu

visiem atvērtiem logiem.

Reibis viņš dodas iekšā — bet visos stāvos

visas durvis

brīnoties atver

cita

 

*

Ielā tumst.

Rīb tālas bungas.

Vai viņa aizlidojusi

Uz Āfriku?

      Nē, viņas seja uzaust

tumšzilās debesīs namam pāri kā brīvdabas filmā:

«Nesapņo — kusties viegls,

it kā pats no sapņa būtu.»

 

 

Pār Ņujorku aizlidojošā

Dzejniecei no tālienes

 

Un tad Centrālparka vidū

Ņujorka latviešu dzejniecei norāva drānas —

un viņa pacēlās un uzlidoja

kokiem pāri un debesskrāpjiem

Ņujorkas

oktobra

zilgmē.

Viņu vēl ieraudzīja

kāds latviski runājošs pelikāns uz Madisona avēnijas un sprieda, ka lidmašīna velk trosē pa gaisu jautājumzīmē izliektu kailām krūtīm manekenu — ka reklamē

Polanskī jaunāko filmu.

 Bet viņa tur augšā jau bija

pus sieviete,

pus dieviete

un no savas dzejas gaisā pacēlusies lidojoša

sfinksa.

Kas staigā uz četrām kājām, uz divām, uz trim un ir pavisam neatminama, kad nestaigā ne uz vienas, bet lido?

Tā esi Tu, mana draudzene, pār Ņujorku aizlidojošā!

Kāda zibenīga mazgadīga noziedznieka rokās vēl zibēja Tavs lillā džemperis, kad viņš skrēja

caur Centrālparku, caur kokiem — un arī ieskrēja

šīs rudens dienas

apžilbinošajā

zilgmē

 

Lēciens

 

Un kad pie dzejas bijām pavadījuši pus mūžu un vēl pus nakti un patlaban viesībās pienesu viņai dzēriena glāzi ar citrona šķēli, viņa cēlās un parādīja man

mēli.

        Nē, viņa teica:

        «Es gribu ar tevi uz jumtiem!»

Aiz mums nodzisa

glāžu šķinda un

balsis,

bet dziļi lejā

zaļās, zelta un sarkanās ugunīs

Ņujorka laistījās mēma —

kā atspīdums dzelmē.

«Peldēsimies?» viņa ievišķi

ievaicājās — un, atbildes nenogaidot un pat nenovilkusi drānas

(tas vismaz būtu man paticis labāk),

viņa pārlēca

jumta

margām.

   Kad piesteidzos, redzēju vairs tikai

visu pilsētu vilnījam lejā

zilos — zaļos — sarkanos — zelta apļos.

 

Un tad (es nebūtu ticējis, ka spētu darīt kaut ko tik idiotisku),

nometis svārkus, raisīju vaļā kakla saiti (un izšāvās caur miņu, ka tā mana pēdīgā saite ar pasauli)

un jau uzliku kāju uz margas, lai lēktu (turklāt apjaušot skaidri, ka tur lejā nav dzelme, bet ielas asfalts — un ka tomēr citādi nevar — ka jālec) —

 

te no muguras

plaukstas kādas man aizspieda acis.

       Vēl neticēdams, atgriezos —

bet jā, tā bija

viņa!

Un kad piepešā niknumā gribēja lādēties par tik neģēlīgu manis krāpšanu,

viņa piekļāvās un ar katru skūpstu čukstēja paldies par

dzīvības glābšanu.

     Un tad es pamanīju,

ka esam abi

viscaur slapji

un aplipuši ar dūņām, ar ūdenszālēm.

 

* * *

 

Neuztaisītas gultas

un kādas izgāzušās durvis ūdeņiem pāri —

      kur esi,

kur esi aizgājusi?

 

Un šīs pamestās drānas,

šīs lūpas pāri tām — kas vēl?

 

Un tad negaidīta

iedziedāšanās virs galvas, it kā mākoņos.

     It kā mākoņos

     Tava balss

 

Šiem ūdeņiem pāri

 

Gar dīkajām laivām šļakstās

ūdens, šļakstās

gaisma, šļakstās

atspīdumi — tava seja

un Tavi kailie pleci šļakstās gar laivām —

     Tu esi izliekusies

no debesīm šiem ūdeņiem pāri

 

Dubulturna

 

Ne kā tās zelta galvas,

kaut arī tajās es spīdēšu

pret pēdējo rītu —

dusēdams Tev līdzās,

ar Tavu gurnu pelniem jaukdamies dienas un naktis,

ar Tavu krūšu piena ceļiem,

ar Taviem ceļiem.

 

Un tad Tevi sauc un Tu celies — kā spārnos,

no mana gurna jau raisīdamās, —

                                     bet, nejaudājot pamest mani,

paliec virs manis lidojoša,

manas pelnu rokas skauta.

 

Orfejs Zelta krogā

 

Jau šaubos, ka nāksi. Gar logu, es redzu, skrien

Trāķijas sievietes svešas, tumšas

ar mani jau beigtu, jau saplosītu savās rokās.

Jel nāc,

ienāc šai Zelta krogā

ar mani izglābtu, vēl neatmanīgu, zeltainu

savās rokās.

 

Apokalipse

ar Gunti Zariņu

 

Tavi zirgi ar gaiļu astēm,

ar sekstēm no svēta gara

ar zviedzieniem no

kikerigū —

 

es redzu, kā tie auļos atstāj aiz sevis

degošus ciemus,

degošas sievas,

degošas un neizprotamas

aksiomātiskas bailes.

 

Bet pats Tu jau atpestīts —

Tu apvārsnī smejies

visuma smieklus.

 

Vingrotāji

 

Mēs vingrojam. Mēs vingrojam neparasti.

Jo dienas jo nebijušākiem locekļiem.

Mēs vingrojam kā vingrotu koki ar zariem.

Mēs vingrojam revolūcijām cauri un cauri kariem.

Mēs vingrojam ar izšautām acīm, cauršautiem pakaušiem, atšautām kājām un rokām.

Mēs vingrojam ar

nāves mokām.

 

Pantomīma no ūdens

 

Šīs sievietes — viņas līst.

Viņas ir no ūdens.

Viņas pārlīst no pozas pozā.

Viņas ir līstošas statujas.

Viņas ir statujas no ūdens.

 

Un no viņām līst ūdens balsis.

Manas ūdens ausis ausās.

Manas ūdens sievas, manas ūdens mātes manī

uz ūdens trapecēm šūpojas.

Es domāju, ka viņas ir nopietnākas un saprotamākas —

šīs ūdens mātes, šīs ūdens sievas.

Bet nu sāku saprast, ka viņas ir tikpat saprotamas un tikpat nesaprotamas,

cik saprotams un cik nesaprotams ir ūdens.

Un teikt, ka viņas ir nopietnas vai nenopietnas?

Tad varētu teikt, ka ūdens ir nopietns vai nenopietns.

Ūdens tikai ir.

 

Un es esmu ūdens.

 

Parādība

 

Mana māte iet un nes mani šūpulī uz savas galvas.

Viņa iet kā indiānietes, nesamo pat nepieturot.

Es uzticos šim līdzsvaram.

Šim līdzsvaram starp viņu un mani.

Līdzsvaram starp viņu un zemi.

Līdzsvaram starp mums un zemi un zvaigznēm.

 

Mana māte iet ar mani šūpulī uz savas galvas.

 

Mana māte iet ar mani zārkā uz savas galvas.

 

Beidzot

 

Viņas elpa — elsojoša.

Plūst man pār kaklu, pār pleciem

Šķīst mans krekls. Atsegusies

sāk šķiedroties mana miesa.

Šķiedrojas.

Stīgojas.

   Un tad jau

kāds lociņš slīd šīm stīgām pāri — kāds spēlē, kāds izspēlē mani!

Kāds mani izspēlē beidzot

no galvas līdz kājām.

 

Largo

 

šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,

 

kāda balss mani dziļi un tāli dzied,

balss no manas balss —

dziļāk nekā zināju sevi, dziļāk un spēcīgāk un maigāk —

es plūstu šai balsī, es plūstu tālāk, nekā zināju sevi

 

un kādā flautā elpa cērtas, elpa no manas elpas,

elpa no lūpām, kas sagaršojušas nāvi — tik agri, tik pēkšņi, tik neticami —

cik zinīga šī flauta, šīs lūpas — cik nezinīgas,

cik zinīgs, cik nezinīgs šonakt šais lūpās, šai flautā, šai elpā es

 

un kāds, pret sauli pacēlis rokas, lūdz

kādas saules pievizmotas dzelmes askētiskās miesās,

man nezināmas šīs lūgsnas, bet es tām ticu, es uzticos

līdz dzelmei esmu saules pielijis — tais miesās dzelmainās no manām miesām

 

šai svecei te tumsā degot,

skanu tālu projām kādā balsī

 

šai svecei te tumsā smaržojot,

elpa flautā manu elpu elso nāvē

 

šai svecei te tumsā degot, šai svecei te smaržojot,

kādās dzelmēs, kādās miesās — miesās, kas no manām miesām.

 

Dziedi

 

Dziedi — dziedi tā,

ka zvaigznes spiežas pie rūtīm

un saule un mēness

un vecāsmātes no zvaigznēm

un vecietēvi

 

Dziedi — dziedi tā,

ka sievām no krūtīm sāk tecēt

putna piens

un vīriem

vīriem arī

 

Pār tiltu braucot, Tu dziedi — un upe paceļas

pussēdus un brīnoties noskatās

kā mēs aizlaižam ātrāk par skaņu

Tavai balsij plīvojot kā sarkanām rozēm gaisā aiz mums

kā sarkanam vējam

 

Tu dziedi — un miesas mums metas caurspīdīgas

līdz izgaist pavisam un ieraugām

Tavā balsī kā plūstošā spogulī

dvēseles savas sen neredzētās

un apžilbuši berzējam acis kuru vairs nav

 

Dziedi — dziedi par tiem,

kas nedzied, kas beigti — viņu nedziedāšana

ir līdzīgāka mūsu dziedāšanai nekā to iedomājam

ja vien mēs dziedam īsti — tikpat īsti

cik īsti viņi klusē

 

Tad dziedi — dziedi tā, ka mums bērni dzimst —

un bērniem bērni ka dzimst — un bērnu bērni. Dziedi,

ka atdzimstam — ka redzam sevi —

redzam sevi

nāvei cauri.

 

Jau šaubos, ka nāksi. Gar logu, es redzu, skrien

Trāķijas sievietes svešas, tumšas

ar mani jau beigtu, jau saplosītu savās rokās.

Jel nāc,

ienāc šai Zelta krogā

ar mani izglābtu, vēl neatmanīgu, zeltainu

savās rokās